attieksme vienam pret otru un vai reāli ko glābt?!

Tiešām, nomierinies!!! NOMIERINIES!!! Tu pagaidām neesi vēl izdarījusi neko daudz, kas mainītu viņa domas par tevi uz labo pusi. Tāpēc jau tev saka, apbruņojies ar pacietību! Neviens gan neteica, ka tas būs viegli...

Ja viņš var dzert alu viens pats sēžot mašīnā vai kāpņutelpā, tad visdrīzāk viņš tiešām kaut kur dzer ar saviem draugiem.

Piekrītu kristai par visiem 100% - tavs galvenais uzdevums šobrīd ir radīt patīkamas emocijas no jūsu kopābūšanas. Neuzmācies ar attiecību skaidrošanu vai prom dzīšanu.

nebūs nekādas filmu skatīšanās, kamēr viņš neizteiks kas viņam notiek iekšā un kapēc mūk projām no mājām.

Tev neskjiet, ka tu vinju esi pietiekami ilgi mociijusi un devusi negatiivaas emocijas? Pati labi zini, ka pati sho putru savaariiji, tak apstaajies! Ar varu neko neizspiediisi. Kad gribees, pats pastaastiis. Nevajag no vinja atbildes izdauziit kaa chekas namaa no aiztureetajiem. Vinjsh tad veel mazaak tevi gribees redzeet.

Kur lai rodu spēku?? Iedzēru balderiāņus, varbūt vismaz pagulēšu bez murgiem. Starp citu tieši šonedēļ man bija tik smags sapnis, ka raudāju pat pa miegam, ka viņs atradis citu, smējās par mani, ka viņa labāka, ka viņa tāda kā es biju sākumā utt. Iespējams tā bija kāda zīme, nezinu..

Ar bērnu viņš vispār komunicē?

komunicē, bet nu viņs jau reti kad pieejams, vai nu nav mājās vai trennējas 3x nedēļā. Nu saka gan, ka ļoti mīl, arītai dienā kad prasīju kas ar viņu, tada rī izteicās, ka gribbūt laimīgs un grib pavadīt vairak laika ar bērnu kaut arī tā neizskatās.

Paga, paga, viņs var arī izdomāt nerunāt ekad par šo problēmu. Tur jau tā lieta. Vienkārši strādās, tusēs un trennēsies i viss. Un sanāk, ka es tikai viņam daru pāri? Vņs mēneša laikā ar katru nedēļu uzvedas arvien trakāk, kaut arī es biju pilnīgi normala un varētu eikt, ka priecīga, viss apslāpējās, jo sāku sapast, ka viņs man pat nepieskarās un seksu nevajag.

Beidz stresot, citādi man arī tūlīt nāksies iedzert nomierinošas zāles... :D

Nu vispār traki ar tevi, ko lai saka!...

Par tavu sapni... Es jau gribēju iepriekš uzrakstīt, ka mēģini atkal kļūt tāda, kāda biji, kad jūs tikko uzsākāt attiecības. Redzi, pati savā sapnī to arī saprati.

Nu tāda tak nekad nebūšu, jebkura sieviete gadiem mainās un arī pēc bērna. Es nevaru būt tāda kā 19 gados n viņš tak arī ir mainījies.
Pagaidām neko nedomāšu, redzēs cikos rīt atbrauks, vai maz dos ziņu un kādā omā atbrauks ;)

Man vienīgajai liekas, ka vīrietis šajā stāstā ir bērns nr. 2, kuram netika pievērsta pietiekama uzmanība un viņš apvainojās? Vai viņš tev maz palīdzēja mājas darbos, bērna kopšanā jeb tikai nāca samīļoties?

Izklausās, ka tomēr ar džeku kaut kas nav un tu tur neesi pie vainas - vienkārši šams nav īsti nobriedis ģimenes dzīvei. Nepārdzīvo. Ir arī vēl citi vīrieši, ja kas.

Es drīzāk teiktu, ka abi neesat bez vainas. Bet tava vislielākā kļūda - bērna nostādīšana pirmajā vietā un pārāk liela vienaldzība pret vīrieti (ne jau mantiskā ziņā, bet tieši pašas attieksmē).

Mana ģimene saka, ka tas viss ir jāpārtrauc, jo viņs ne pirmo reizi mani abižo ar savu necienīgo attiksmi, lai ko cilvēks būtu izdarījis, neviens neko tādu nav pelnījis. Vīrietim bija jāpalīdz man tikt laukā no tās stadijas kad jutos tikai kā mamma.

Vai viņš tev maz palīdzēja mājas darbos, bērna kopšanā jeb tikai nāca samīļoties?

Maz palīdzēja, jo daudz strādāja un es nestrādaju.

Par to būšanu, kāda biji agrāk... Nē, noteikti nebūsi tieši tāda pati, bet mēģini vismaz lielos vilcienos līdzināties tai 19 gadīgajai.

Izklausās, ka tomēr ar džeku kaut kas nav un tu tur neesi pie vainas - vienkārši šams nav īsti nobriedis ģimenes dzīvei.

Jā, ar ģimeniskumu viņš nekad nav izcēlies, jo pašam tēvs bija tikai līz 4.g.vecumam un pameta ģimeni, ar tēvu nekontaktējas vispār. Iespējams man viņam tas bija jāiemāca.

Man tad atkal nav saprotams, kur tieši sieviete ir vainīga, ja viņai ir uzkrauti virsū visi mājas darbi un mazs bērns? Skaidrs, ka nebūs ne laika, ne vēlēšanās veci apčubināt. Nopietni, laiks dzert atrodas, bet palīdzēt un pabūt ar ģimeni nē?

Reti kurš vīrietis spēj saprast sievieti pēc dzemdībām. Uz to nevajag cerēt un nevajag gaidīt no viņa nez kādu palīdzību šajā sakarā. Sievietei diemžēl pašai ar to ir jātiek galā, bet nevis tā, ka visas rūpes jāuzņemās pašai, bet gan daļu brutāli deleģēt vīrietim un punkts.

tak beidzat vnm domat,ka pie visa vainigi viriesi, pasas izlaizat un laujat dariit vai ari otra galejiba neljauj neko un tad brinas ,ka nekadi neiet. tak domat ar galvu vajag, pati autore vainiga.

Man vienīgajai liekas, ka vīrietis šajā stāstā ir bērns nr. 2, kuram netika pievērsta pietiekama uzmanība un viņš apvainojās?

Tad lai pacelj roku taa, kura buutu ar mieru, ka vinjas viirietis negrib pat apskaavienu no vinjas vairaaku gadu garumaa un par vinju vispaar neintereseejaas. Pati jau peec pusgada saaktu forumaa raudaat, ka viirietis neliekaas ne zinis par vinju, kur nu veel gadiem ilgi shitaa dziivot.

Man tad atkal nav saprotams, kur tieši sieviete ir vainīga, ja viņai ir uzkrauti virsū visi mājas darbi un mazs bērns?

Un taapeec vinja var izlikties, ka viirietis ir tuksha vieta, dabuut no vinja vajadziigo naudu beernam un dziivot taalaak?

krista, iespējams mana nostāja šajā gadījumā būtu savādāka, ja es identisku situāciju nebūtu redzējusi dzīvē no malas katru dienu. Piedzimst bērns, māte rūpējas par mazo, mājas tīrību un ēdienu, bet vīrs tikmēr strādā. Atnāk no darba un sagaida, ka viņam gan ēst uzliks, gan arī savāks visu pēc viņa. Un tad vēl nedaudz papļāpās, samīļos, varbūt vēl kaut ko. Bet reāli mazs bērns jau tā pa dienu nodzenā, kur nu vēl pārējie pienākumi. Dienas beigās cilvēks ir gan fiziski, gan garīgi iztukšots, pret to vīrieti jau riebums sāk rasties, jo palīdzība, pat interese pret bērnu ir pielīdzināma nullei. Es, protams, nezinu vai autorei bija tieši tāda situācija, bet kopumā saprast varu.

Tad lai pacelj roku taa, kura buutu ar mieru, ka vinjas viirietis negrib pat apskaavienu no vinjas vairaaku gadu garumaa un par vinju vispaar neintereseejaas.

euu, nu tas jau par traku paliek. NEKAD tāda neesmu bijusi, jā mazak uzmanības no manis, bet nejau čtrus gadus es biju ledusklucis. Mums mīļas sms, vēl tepat jūlijā bija. Tā kā nav ko man te brukt virsū.

Līdz bērnam biju laimīga, darīju ļoti daudz attiecību labā un vīrieša labā. Bet kopš bērna, es pilnībā atdevos bērnam, visu savu mīlestību un rūpes veltīju tikai bērnam, vīrs klusēja, bet domāju, ka jutās briesmīgi uz katru manu atteikumu pat vienkārši samīļoties,

Nu autore jau pati te atzīst savu vainu. Vīrieša mīnuss bija tajā,ka samierinājās jau sākotnēji un tagad- negribēšana izrunāt problēmu.

caca
Es protams neuzskaitīju visus sīkumus ko omēr darīju :) bet nu labi, lai paliek.