Nožēlojami. Nesaprotu, kas ir noticis? Manā jaunībā tādu problēmu it kā nebija.
Aritmētika ir vienkārša un neizbēgama. Varianti:
1. Nesaistīties ar vīriešiem, kuriem bērnība nekā nespēj un nespēj beigties. Autorei gan šis neder, jo viss jau ir noticis. Viņas situācijā ir vēl ļoti neskaidrs jautājums, vai laimīgā bērnība (prāta, attieksmes pret dzīvi ziņā un finansiāli) puisim (tāpat kā ļoti daudziem vīriešiem šolaik LV) vispār kādreiz beigsies vai nē? Pilna pasaule ar tādiem! Es saprotu, ja puisim viss ir sakārtots, bet, ja nekā nav, ir tikai mocis/draugi/BMW, un es braucu ātrāk par visiem, jo esmu saskatījies Formula-1/..., tad gan bērnu dienas nebeidzas un nebeidzas, lai arī dažam bērnelim ir jau ap 50.
2. Jā, nu tos vīriešus sev pie sāniem gribas tik ļoti, ka esat gatavas ņemt katru, kurš grib, un mēģināt viņus pāraudzināt vai samierināties. Tas ir variants ar mūžīgu līdz galam neapmierinātību ar attiecībām. Tas ir variants, kas draud ar ļooooti nelielu bērnu skaitu un, iespējams, - vilšanās sajūtu vecumdienās, saprotot, ka dēls (-i), to visu redzot un tādā vecāku ģimenes modelī bērnību pavadījis, ir izaudzis tāds pats vai - vēl trakāks.
3. Tomēr - atļaut tiem, kuri ar abām kājām stāv uz zemes, kuriem bērnība ir pagātnē, kuri prot ar prātu pelnīt un tērēt, ar kuriem nav jādala izdevumi, jo tos uzņemas viņš, kuriem ir autoritāte, vara un nauda, kuru ģenētika un attieksme ir pietiekami laba, lai atbalstītu tieksmi pēc daudziem pēcnācējiem, uzturēt divas un vairāk sievietes ar bērniem. Man, poligāmajam nelietim, citu variantu nav. Varbūt jums ir kādi, lai visi būtu apmierināti, nevienai nebūtu jāpavada dzīve ar pāraugušiem bērniem un katrai būtu cerība piepildīt savus sapņus?
LMPTKEAP!