Iespējams, ka kāda man līdzīgu stāstu jau būs dzirdējusi, bet nu izklāstu situāciju:
Esmu kopā ar puisi trīs gadus - puisis gādīgs, rūpīgs, vienīgais ar emociju izrādīšanu ir problēmas un nenormāli greizsirdīgs, par greizsirdību vaētu veidot atsevišķu stāstu, bet nu citreiz.
Pirms pusgada saku strādāt jaunā vietā, iepazinos ar vīrieti, kuram jutu, ka ir simpatijas, bet nu man likās, ka nav man, zināju, ka viņam ir saistības. Bija pārsi darba pasākumi, kuros izrādījām viens otram simpātijas, pēc pēdēja bija arī skūpsti, sajūta bija vnk super!
Mans draugs uzzināja, neprasiet kā, tas ir vel viens liels stāsts, uztaisija scēnu, zvanīja viņam, šantažēja mani.
Tikāmies pāris reizes, viss super, tikai arī pateicam viens otram, ka neko nopietnu nevēlamies, jo abiem ir attiecibas, vienkārši izbaudījām mirkli un viss. starp abiem ir kaut kāda dzirkstele, kaisle, es pat nezinu, kā lai savādāk nosauc.
Neredzot viņu pāris dienas man ir tāda interesanta sajūta - prāts saka: viss, tas ir nenormāli, jūs abi esat lielākie egoisti, Tu kadu vēl sāpināsi, Tev ir superigs draugs, kuram vienkarsi ir jamainās nedaudz :) bet sirds nenormāli velk pie cita, es ik pa laikam to visu atceros. Zinu, ka viņš ari, viņa acīs tas ir redzams.
Meitenes, ko Jūs darat, ja saprotat, ka prāts un sirds galīgi neiet kopā?
Ko Jūs darītu manā situācijā? pašlaik man vnk ir bail no viņa, savām sajūtām...
Galvā ir vienkārši juceklsi, liekas, ka viņu labak nesatikt un miers.
Zinu, ka vislabak noteikti pašai izdomāt un ka visu rādīs laiks, bet gribētu dzirdēt Jūsu stāstus vai viedokļus.