Lai nejauktos autores tēmā, uzrakstīšu savas pārdomas šeit.
Kaut ko nesapratu, ar ko attiecības agrā vecumā ir nevēlamas vai mazāk vēlamas? Protams tīņu vecumā katrs ir savā brieduma stadijā un atbilstoši kādā stadijā katrs ir bijis spriež attiecīgi. Nē, es neuzskatu ka padsmit gados obligāti jau ir jābūt bijušās attiecībām, bet ja tādas ir, tas ir pilnīgi normāli un tas nav nedz nosodāmi, nedz apsveicami, bet vienkārši normāli.
Senāk ģimeni dibināja daudz agrākā vecumā kā mūsdienās, tagad ir cits dzīvesveids un citas sabiedrības prasības, bet no tā jau vēlāk neparādās jauniešu briedums. Pirms simts vai divdimts gadiem tās meitenes un puiši mūsdienu skolas vecumā apprecētos nevis pa kluso no vecākiem kaut ko darītu. :D Tagad tīņiem pirmkārt "morāli" nav pieņemami precēties un otrkārt viņi sevi nevar uzturē un vecākiem precētu pāri nav "morāli" pieņemams turēt savā paspārnē. Bet ko darīt ar seksuālo briedumu, par ko to būtu ieteicams ignorēt? Un galvenais cik ilgi ignorēt- līdz vifusskolas absolvēšanai, līdz pirmajai algai vai pirmajam hipotekārajam kredītam? Kad fiziski nobriedušam cilvēkam ir tiesības domāt par otro pusi?