Pirmās attiecības?

Domāju, ka ir normāli, nav jāsteidzas, ja neviens nav patiesi iekritis sirdī un nav jāveido attiecības, lai tikai tās būtu. Jā, man pašai jau 18 gados bija nopietnas attiecības, bet ar šodienas prātu saprotu, ka varēju gaidīt ilgāk, jo diemžēl tajā laikā pazuda liela daļa draugu, puisis vnk bija drausmīgi greizsirdīgs un neļāva man ar viņiem kontaktēties. Otrs iemesls, nebiju viņā ļoti iemīlējusies, drīzāk negribēju būt viena un viņam ļoti patiku. Tagad tā attiecības neveidotu.

Jā, tas ir normāli! Lūdzu, neklausies pretējā viedoklī (ja tāds vispār būs).

Neko nenormālu tajā neredzu :)

Nezinu normāli vai nē, bet nenormāli tas toč nav.

Viss normaali. Mans pirmais draugs (un joprojaam ir tas pas) uzradaas 20 gadu vecumaa

Liels paldies, meitenes! Liekas, ka mūsdienās visiem prātā ir tikai ballītes, klubi.. bet man nepatīk tā padarīšana, bet tomēr ļoti gribētos satikt kādu sakarīgu puisi tikuntā , kaut kur citur.. :)

Nevajag uztraukties. Ar tevi viss ir ok, un ir patīkami dzirdēt, ka ir arī normālas meitenes ar citām vērtībām.

Mūsdienu sabiedrībā tagad valda kaut kāds galīgi kreizī uzskats, ka attiecībām noteikti vajag būt, savādāk esi ar brāķi.

Mani uztrauktu kas cits - vai tas ir normāli, ka visas mazās 14 utt meklē savu otru pusīti, un alkst attiecības brīdī, kad ir jādomā par sekmīgi izpildītiem mājasdarbiem? Dažreiz smiekli sanāk, kad autobusā dzirdu mazo sarunas par to, kur ar kādu un cik reizes ir nolaidusi. Un kas no tā visa beigu beigās izaugs? - vidusskolu nepabeigusi, vientuļā māmiņa, kas tikai dzīvo uz valsts rēķina?

Un tas liek man satraukties vēl vairāk, jo negribas visu dzīvi pavadīt vienai, bez otrās pusītes

MUĻĶIBAS. Visam labajam reiz pienāk savs laiks. Tā tas vienkārši ir. Un sastapsi Tu savu īsto, kurš spēs novērtēt tevi tādu, kāda esi. Bet līdz tam laikam iesaku tik ļoti nekoncentrēties uz otru pusīti, cik domāt kā pacelt sevi jaunā attīstības līmenī.

Ā un vēl, nekā persōnīga, protams, bet lai man piedod visas cosmo lasītājas, kurām nav vidusskolas izglītība; kurām sekss bija jau 14. gados; vientuļās māmiņas un tās, kuras dzīvo no valsts pabalstiem. ( tas tā, jo cosmo mēdz būt nežēliigs :D ) Tiešām nevēlējos nevienu aizvainot!

Viss ir pat vairāk nekā kārtībā. Jauki lasīt tādu pieaugušu, nopietnu pieeju patiesībā taču nopietnai lietai - attiecībām.
Arī man, pirmās "nopietnās attiecības" bija 17-18 gadu vecumā, lai gan pirms tam citas draudzenes tik laida pa labi, pa kreisi. Tāpat tās pirmās bija smieklīgas, čalis riktīgi āzēja :D , bet vismaz tolaik man jau pietika prāta to saskatīt, nevis kā būtu bijis piem. kkādos 14 gados.

Un iedomājies arī no otras puses - mēdz būt tā, ja visu laiku esi attiecībās jau no agra vecuma, meitene nereti nemāk būt viena un patiesībā nemaz nav sevi "dzīvē atradusi". Jo jebkurās attiecības notiek daļa iezīmju pārmantošana, pielāgošanās tam konkrētajam dzīves posmam. Tāpēc, kad tomēr uzsāksi nopietnās attiecības, tu zināsi, kas esi, būsi ar sevi harmonijā, un tādām attiecībām patiesi būs lielāka jēga nekā padsmitgadnieču cukurotajiem

*
love U 4eva

Un tas liek man satraukties vēl vairāk, jo negribas visu dzīvi pavadīt vienai, bez otrās pusītes

Tici man, 19 gadi pa lielam ir tikai dzīves sākums :) Neuztraucies un nedomā par to, jo tas nav nekas nenormāls. Satiksi kādu puisi, kurš tieši novērtēs to, ka viņš Tev pirmais (vismaz attiecību ziņā, par pārējo nezinu) :)

Liekas, ka mūsdienās visiem prātā ir tikai ballītes, klubi.. bet man nepatīk tā padarīšana, bet tomēr ļoti gribētos satikt kādu sakarīgu puisi tikuntā , kaut kur citur..

Man tieši liekas, ka klubos un ballītēs tādus tiešām sakarīgus atrast praktiski nav iespējams :D

Man pirmās attiecības bija šajā vecumā, labāk būtu vēl pagaidījusi.

Nu un kas tur slikts? Visam savs laiks un atkarīgs individuāli no katra cilvēka vērtību sistēmas :) Man, piemēram, būs tūliņ 22 gadi un nav bijušas attiecības, pa klubiem neesmu gājis un domāju, ka arī neiešu - cita vērtību sistēma laikam. Svarīgi, manuprāt, ir vispirms pilnībā nostabilizēties dzīvē un tad kaut ko gudrot :) Manuprāt, līdz šādai domāšanai, kā tēmas autorei ir jāizaug - diemžēl citi tā arī visas dzīves laikā neizaug :D Priecājos vienmer sastapt izaugušus cilvēkus :)

Man vienmēr liekas mazliet smieklīgi, ka, sakot "staigāšana pa klubiem" tiek domāts kaut kas briesmīgs. Ta nu tās staigātājas ir tās nodzērušās meitenes un, sak', ja es nestaigāju, tad esmu ar citām interesēm un vērtībām.

Man jau liekas, ka tā gluži nav..

Pašai pirmais attiecību tipa piedzīvojums bija 17 gadu vecumā, pāris mēnešus. Bet tikpat labi varēja būt arī 19, vai pat vēl vēlāk - absolūti neuzskatu, ka ir kaut kāds posms, kad obligāti jābūt attiecībās. Tā ka, par to neuztraucies.

Tā vietā labāk aizej uz kādu klubu un izdejojies - un nevajag maukoties vai piedzerties līdz Vecrīgas bruģa novemšanai, bet vienkārši izklaidēties, izsmieties ar draudzenēm.. Dejot ir labi. Nevajag to asociēt ar kaut ko sliktu ;)
Man ir draudzene, kas nedzer vispār (nu, labi, pa retai reizei vīna glāze un šampis savās kāzās), un arī nav ballīšu meitene ,tomēr, diezgan regulāri ejam izdejoties. Pilnīgi skaidrā. Un tad divatā arī mājās, no guys attached. Ir forši!

Galu galā, dzīvo savu dzīvi un neskaties, kā dzīvo citi. Tā ir Tavējā un nav iespējas to nodzīvot nepareizi.

Man, piemēram, būs tūliņ 22 gadi un nav bijušas attiecības, pa klubiem neesmu gājis un domāju, ka arī neiešu - cita vērtību sistēma laikam.

Protams, nevajag apbērnoties un dzīvot kopā, taču man (un man personīgi) attiecības palīdz izaugt, iepazīt sevi saskarsmē ar citiem, saprast, ko gribu no dzīves.. Tā ir tāda veselīga pieredze. Šobrīd, pēc diezgan ilga vienatnes posma, esmu jaunās, un pilnīgi priecājos, ka iepriekš sastaptie cilvēki mani padarīja tieši šādu, kāda esmu.

Nav no attiecībām, ko baidīties, eksperimentēt jau ir forši, tik ilgi, kamēr netiek apzināti sāpināti cilvēki/nespēlējoties ar svešām jūtām just for fun.

Man pirmās nopietnās attiecības sākās tik pagājušo gad. Kur man bij jāskrien, tik tāpēc lai tādas būtu ,

labāk būtu vēl pagaidījusi

+

Man pirmās nopietnās attiecības bija 19 gadu vecumā. Pirms tam gan biju pamanījusies pieļaut daudz kļūdas, bet nekas, vismaz sapratu, ko es savā dzīvē nekad vairs negribu :D
No vienas puses gan gribētos, lai tas būtu noticis ātrāk, jo tad man tagadējās attiecībās būtu sākumā gājis gludāk. Bet mēs tik un tā pieslīpējāmies viens otram.
No otras puses, droši vien esi sev aiztaupījusi daudzas kļūdas - 19 gados tomēr domāšana ir krietni sakārtotāka kā 14, pat ja reālas attiecību pieredzes nav.
Neuztraucies, viss vēl priekšā. Tikai nekoncentrējies uz attiecību meklēšanu - tā ir drošākā recepte, kā nekad pie tādām netikt :D

Nepateikšu cik kas kam skaitās normāli, jo gan man pašai dzīvē, gan manām draudzenēm katrai sava pieredze un situācijas, bet šobrīd esam nonākušas pie tā, ka ap 20 jau visām ir/būs mazie un katrai ģimenē savādāka situācija.
Bet, mani kaitina tas, ka valda uzskats, ka ja meitene apmeklē klubus, ballītes, balles, tad uzreiz kaut kāda vērtību sistēma jāpiemin.
Jā, man patīk sabiedrība, cilvēki, man patīk atpūsties klubos, padejot, iedzert kādu koktēli, pasēdēt ar draudzenēm un vienkārši izbaudīt laiku... bet tai pašā laikā, kamēr bija klubi, skolā viss bija kārtībā, trīs nopietno attiecību laikā nekad nekrāpu savus vīriešus, pat nebija doma par klubiem un ballītēm kā vīriešu medību vietām, ai tamlīdzīgi.
Bet jūtos izskrējusies tagad un gatava ģimenei (diemžēl, šobrīd esmu sapratusi, ka blakus nav tam piemērota vīrieša). Bet tad kad visu dzīvi turi sevi rāmjos, taupi vienīgajam, notiek tā, ka vienu brīdi uzrodas kāds vēl vīrietis un tad sāk domāt par to, varbūt tomēr pie tā otra būs labāk, un vēl izdomā, ka tomēr grib pabaudīt dzīvi... un viss notiek otrādāk... līdz 25 valdās, veido gadiem ilgas attiecības, gandrīz jau ģimene, kad izdomā, ka tomēr nav labi, ka vajag tomēr kut ko vēl...

Protams, ka ir normāli! Manam puisim līdz 27 gadiem attiecību nebija. Un zinu vēl pāris tādus kardus/ -es