5 gadi kopā - un 1 dienā viss beidzas....

Ja godīgi nejutu - nejutu no viņa savādāku attieksmi kāda tā bija visu laiku. Vai arī biju muļķe un tiešām nepamanīju. Attiecībās vienmēr lūdzu viņam būt godīgam pret mani un ja kas mainās vai ne tā ir lai saka, ka to vajag izrunāt. Bet notika kā notika - tā tam bija laikam jānotiek. Varu arī no vienas puses būt pateicīga par to visu - jo tas viss mani ir ļoti izmainījis...reizēm cena ir pārāk augsta un ir jāzaudē daudz lai ko saprastu.

Marta - un jā, zināju, ka viss beigsies kaut kad, bet tas brīdis bija visvisnepiemērotākais kuru vien varēja izvēlēties. Viņš mani vairs nemīlēja, 4 mēn nebija nekādas tuvības utt. Bet manī bija cerība - varbūt viss būs labi, pacentīšos un viss būs kā agrāk. Bija tā muļķe cerība. Tāpēc arī sāpēja tik ļoti un domāju, arī Zemenei bija un ir cerības.

tada gadijuma tev bija attiecibas pasai ar sevi, kur tu dariji visu, bet vins neko!

hipopotams Jūtu tev līdzi, bet izklausās ka puisis šķīrās daļēji jo gribēja kādu ar ko veidot ģimeni, bet tu tad biji mācībās un viņš nespēja gaidīt, velns varbūt pret to otru meiteni ar simpātijas jau sen, ja jau viņi tik ātri apprecējās tad varbūt viņiem ar tiešām bija lemts būt kopā. bet tavs īstais princis tik vel ir ceļā ;)

Tā kā es kad satiku pašreizējo puisi pirmo reiz, Goda vārds likās ka varētu viņu precēt nost jau pēc nedēļas :D Tā dzīvē vienkārši notiek, citiem ātrāk citiem vēlāk, tik skumji ka tev vel nav varbūt tas īstais atrasts, bet būs! pēc tādām sāpēm tu no karmas esi pelnījusi ko labu! :)

Un zemene11 gan jau tu ar atradīsi to īsto ! Tik pacietību un spēku sievietes!

Hipopotams - ja sākumā man vēl bija cerības un likās ka viņš pret mani ko jūt - tad tagad esmu sapratusi ka jau sen viņam neko nenozīmēju un viņš ir laimīgs bez manis, varbūt pat ir izveidojis jaunas attiecības, jo sievietes viņam brīvas apkārt netrūka. Galvenais, ka neturu uz viņu ne naidu ne ko citu - vienkārši nespēju.....labāk vēlu viņam laimi un iegūt jaunajās attiecībās to ko viņš no manis neieguva....bet viens gan es NEKAD vairs nevēlos viņu satikt ne ko par viņu dzirdēt - vienkārši tā būs labāk man....

Lasot radās sajūta, ka stāsts ir par mani pašu. Tikai situācija ir otrāda - es jūtu, ka manī klusiņām briest lēmums par šķiršanos pēc 6 gadiem. Esam strīdējušies, salabuši, devuši pēdējās iespējas utt. Bet šoreiz man vienkārši gribās jaunu dzīvi. Un viss. Visu laiku sevi šaustu, par to kā to uztvers puisis, ko teiks, ko darīs, kā dzīvos bez manis. Šausmīgi grauž sirdsapziņa un ir bail īstenībā.

Missjoker - kad bijām kopā vēl tikai 2 gadus viņš jau teica, ka vēlas mani precēt, bet es vēl nebiju pilngadīga un tā. Bet ar laiku viss mainījās. Dzimtajā pilsētā bija visi viņa draugi - teiksim, viņa klans, kur viņš bija lielā cieņā un tie, kas nebija viņa draugi no viņa baidījās un tā, bet Rīgā nekā tāda nebij, tāpēc arī viņam negribējās uz Rīgu. Bet man tur nebija neviena drauga, tāpēc gribēju attīstīties Rīgā (kas īsti arī neizdevās :D, bet nekas). Nu jā, un tā meitene (nu jau viņa sieva) nezinu no kurienes uzradās, bet saprotu, ka laiciņu jau bija viņiem simpātijas. SKumji. Kamēr es gatavoju vakariņas, mazgāju viņa zeķes un darīju visu, lai labi, man pat buču nedeva. eeh. ko nu vairs :)
Es viņam nespēju neko labu novēlēt. Saprotu, ka tā vajadzēja, bet es jutos un vēl tagad, kad aizdomājos, jūtos piesmieta, tā it kā par mani izņirgātos un iemestu dubļus sejā, tāpēc nespēju piedot. Uz manas nelaimes viņš uzcēla savu ģimeni un laimi. Tas vnk nav godīgi.
Un karma mani neaplaimo. Tāpēc arī šīs jaunās attiecības mani mazliet ēd. bet izejas un risinājumu nav (vismaz pagaidām). bet drīz.
Un, paldies, missjoker par jaukajiem vārdiem :)

zemene11 es tev pilnība saprotu. man nesen arī bija tā, ka puisis pēc 4,5 gadu kopā būšanas pēkšņi vienā dienā, bez nekādiem strīdiem, kā no zila gaisa vienkārši pateica, ka grib šķirties. tas man bija pamatīgs šoks, bet sapratu, ka viņš to domāja nopietni un tā arī bija. Taču kamēr bijām šķirti, viņš man rakstīja, zvanīja, interesējās, kur esmu, bija greizsirdīgs utt. Tā sanāca, ka nu mēs esam atkal kopā. Šķirti bijām 1, 5 mēnešus. Tas bija grūtākais posms manā dzīve, raudāju, katru dienu, nekur nebija miera, nevarēju nedomāt par viņu. Tagad esmu tik sasodīti laimīga, esot atkal ar viņu kopā.
Es domāju, ka viss kas nepieciešams ir laiks, nekas cits. Turies!:)

laikam jau ir patīkami ja pēc šķiršanās otrs cilvēks vismaz kko uzraksta, jo tad saproti kaTu viņam kko nozīmēji - bet nevaru jau nevienam ar varu neko piespiest...ja ir labi bez manis, tad lai ir :)

Ar laiku karma atdarīs, pēc šķiršanās pati gadu biju vienkārši nekāda, deprasīva noraudājusies dienu dienā un nakti naktī, kanpi skolu pabeidzu pat vel nākamajā gadā, un tai pašā iepriekšējā kursā man visas atzīmes sākot ar 2 semestri (izšķīrāmies jaunajā gadā) nokritās līdz armijai ar N/V, es nevarēju izlasīt vienkāršu eposu un to izskaidrot, jo 20 reizes to lasiju un nesapratu ko es vispār izlasiju, man bija vispārīgs sistēmas sabrukums, nekas nelīdzēja, līdz pati sevi savedu kārtībā un tad atradu fantastisku puisi, viņš ir kā manis kopija rakstura un uzskatu ziņā, nevienu tādu iepriekš neesmu satikusi, ar kuru stundām ilgi varu diskutēt un kurš ir tik mīloš, mēs burtiski par visu varam runāt, tāpēc es ar uzskatu ka karma man atdarija dēļ tām visām ciešanām kurām izgāju cauri.

Un tieši tāpēc es ar uzskatu ja cilvēks savu laimi nopelna tad tā arī tiks sniegta. Nav nekā laba bez ļauna!

Es šobrīd esmu tā, kas arī klusiņām gatavojas šķirties. Gan jau ka viņam arī būs šoks un neizpratne, kāpēc?!? Tāpēc ka viņam jau attiecībās viss ir lieliski. Diskomfortu izjūtu tikai es, un loti sen jau... patiesībā visus 10 gadus. Beidzot esmu saņemusies un jau pamazām sāku visu organizēt, metu ārā vecās mantas pa bišķim, nopirku jaunu čemodanu, meklēju dzīvokli, organizēju ārzemju celojumu uzreiz pēc šķiršanās.

kordelia? tieshám, tu? péc taviem rakstítajiem tekstiem likás, ka tu búsi kájslaukjis visu dzívi un tevi tas apmierina

pēc tava stāstītā ir tā, ka tu sevi vaino pie notikušā, bet viņš jau pats bija vainīgs. pēc visa izlasītā vien jau varēja spriest, ka viņam tu īsti neesi rūpējusi. var jau attiecībās eksistēt kāda lieta no tevis minētajām, bet visas kopā... tas grauj no visām pusēm. tagad, ko tu uzrakstīji, paskaties no malas - tev tas patika? tu grbii būt kopā ar tādu vīrieti? diez vai.. tāpēc beidz grimt atmiņās ar to. to, ka attiecībās, mīlestība ir galvenais, ir skaidrs, bet pavisam noteikti tā nav vienīgā lieta. pats atzinās, ka mīlestība no viņas puses vairāk nav? vai tāda vsp jebkad ir bijusi?es redzu tikai viņa ego un tevis skraidīšanu pakaļ..padomā vairāk par sevi..tu ar laiku kļūtu tikai vēl nelaimīgāka.

Mis Take, Tu laikam būsi palaidusi garām manu diskusiju :)
Jā, ja, es, tā pati... kājslauķītis... esmu beidzot saņēmusies un nolēmusi šķirties. Dievs ir mans liecinieks, tas nebija viegli. Un joprojām nav... Vēl gatavojos. Bet nu jau drīz, pavisam drīz.
Dienā, kad tas notiks, uzsaukšu visām virtuālo šampi, tas nu ir skaidrs :)

nekad nemainitos delj cita, jaa varbut tur pamainitu kkadu raksta ipasibu, bet kaa zemene11 rakstija , taa ir pazemosanas, varbut tpc vinjam tu apniki, jo ta nebiju tu, jo mainijies vinja delj,ja buu palikusi taa pati tu, tad iespejams nekas tads nenotiku.

Kordelia, kapec tu gribi klusi un nemanami aiziet nevis pasakot?

Sancho, protams, es visu pateikšu un atvadīšos klātienē ;) Ar to kluso es biju domājusi gatavošanos, visa izplanošanu, mantas, dzīvokli, celojumu, datorfailu savākšanu un tādas lietas. Nu tā, ka tad kad es saku čau, man jau viss ir gatavs un komfortabls. Nevis palieku nakts vidū uz ielas stresā.

Kordelia,vins ir no tiem, kas var klut afresivs - iesist, izmest uz ielas?

Sancho, aiz atriebības viņš varētu jebko... tāpēc man gudri par visu iepriekš ir jāparūpējas

Kapec, lai tev atriebtos, ja nespej tev dot to ko tu velies - bernus, laulibu?