5 gadi kopā - un 1 dienā viss beidzas....

Vienmēr ir iemesls, kāpēc izšķīrāties. Nekas nenotiek bez iemesla. Dažkārt lielākās sāpes ir jāizdzīvo, lai vēlāk novērtēto to labo, kas Tevi nākotnē gaida.
Protams, ir grūti, bet tā nav mirstamā kaite. Sāpes dara stiprāku - turies! :)
Un smelies spēkus sevī, savā ģimenē, draugos... Tu neesi viena! :)

Varbūt pēc šiem gadiem viņam mainijās jūtas, jo tas ir ilgs laiks.
Iespējams ka viņam tu apniki un ka vairs nejuta to ko juta pirmajā gadā , vai arī jums jau bij rutīna.
Iemesli var būt daudz..
A ko viņs tev pateica kad aizgāja?

180 gradiem sagriezas ne 360.

Vienu dienu atnākot no darba, viņš pateica ka nezina ko jūt, vai redz mums kopīgu nākotni....un viss...es paņēmu mantas un aizgāju. No tā brīža par viņu neko nezinu un neesmu dzirdējusi. Nebijām abi ļoti līdzīgi, bet nebija mums attiecības sliktas, bijām gan no vienas puses atšķirīgi, gan no otras puses līdzīgi...bija arī strīdi, bet kuram gan tādu nav. laikam sirdī moka tā sajūta un nesaprašana, kā var vienā dienā pielikt treknu punktu un dzīvot itkā nekas nav bijis - viņam tas labi izdevās.

Nu jā traki... nebiji tam nemaz gatava, kā zibens no skaidrām debesīm :( bet no otras puses, ja jau pusgads ir pagājis un nekādu ziņu nav devis, ir jādzīvo tālāk, jāapzinās, ka viss ir cauri. Tu esi malacis, ka neesi viņu uzmeklējusi!

Jā tas bija pēkšņi, jo pirmstam nekas par to neliecināja....tas mani izsita pilnībā...kādi pirmie 2 mēneši pagāja kā murgs, kuru pat atcerēties nevēlos....bet tagad it vieglāk...bet līdz galam liekas ka ir kas neatrisināts....laikam ir smagi, ja kādu mīli bet zini ka viņam ir jau cita dzīve.

par tiem strīdiem ir tā, kad ir svarīgi, par ko bija strīdi, kā tie tika atrisināti, vai pēc tiem kkas mainījās, cik bieži viņi bija. manās pašreizējās attiecībās pagaidām ir bijuši 2 vai trīs strīdi, ko pat īsti nevarētu par tādiem nosaukt. dzīvojam kopā nedaudz ilgāk par gadu, bet esam kopā ilgāk. jā, tie nav 5 gadi, bet gribēju pateikt, ka salīdzinājumam nav tā, ka visiem cilvēkiem bieži ir strīdi. daudzi domā, ka strīdi ir nekas un tā tam ir jābūt. nē, tiem nav jābūt. strīdi rodas tad, ja viens vai abi ir neapmierināti ar esošo situāciju, rīcību. un vienā brīdī tas vnk var piegriezties, ja pēc strīda tāpat paliek viss pa vecam. tas tā nelielam ieskatam. es noteikti nevēlētos būt attiecībās, kur bieži ir strīdi. man vienas tādas bija un man nemitīgi nāca prātā domas par šķiršanos. vnk dažreiz viņi ar laiku nogalina otrā cilvēkā jūtas. tas tā nākotnei pārdomām.
tagad tev ir jāsāk tikt galā ar sevi. jādomā, kāda bijā tava dzīve pirms attiecībām. tu taču nesēdēji tikai mājās, pilnveido seiv, lai vientulības sajūta nerastos tik bieži. un vēl vajag ļaut tam visam izsāpēt un pieņemt situāciju tāda, kāda viņa ir. tikai nesajauc to ar sevis žēlošanu.

Tāpat kā aloe priecājos, ka neesi viņu uzmeklējusi šī pusgada laikā.
Kur rast spēku - ģimene un draugi. Bet katram jau tas var būt kas cits.
Hobiji, jaunas aizraušanās, kas rada jaunus kontaktus - piepildītas dienas un nav laika skumt :)

Lai izdodas ;)

Viņš pat tev ne reizi nav uzrakstijis vai pazvanijis?
Mhm..uzvelc kautko sexīgu ja nu kāda manta palikusi pie viņa aizej pakaļ-apbursi viņu varbūt mainīs savu lēmumu.

Es kad izšķīros no 4 gadu ilgām attiecībām, arī nebija viegli. Uznāca vājuma brīži, bet tas ar laiku tiešām pāriet. Tagad velti daudz laika sev un saviem hobijiem, pievērsies sportam.
Es patreiz jau esmu 4. gadu jaunās attiecībās un saprotu, ka labi vien ir, ka viss izjuka, ar iepriekšējo puisi bijām pārāk atšķirīgi - es aktīva, viņš - mājās sēdētājs.. bija arī ~6 gadu starpība.
Toties tagad arī viņš ir jaunās attiecībās..
tā kā viss kas notiek - notiek uz labu~ :)

Keša - tas, cerams, bija joks..

Zemene11
Vislabākās zāles vajag jaunu puisi, jaunas attiecības. Kaut vai tās nebūs veidotas ar nodomu stabilas, bet vajag:). Un nepaliec viena, esi kopā ar draugiem, ej izklaidēties utt! Galvenais neesi viena. Pamēģini paskatīties uz to no otras puses, cik labi, ka tas notika tieši tagad, nevis pēc 7 vai 10 gadu kopdzīves, kad jau būtu bērni utt. Tātad viņš nebija tevis vērts, nevis otrādi:)! Novērtē sevi un iemīli sevi un redzēsi kā viss mainīsies;)

Tu tā ļoti strauji aizgāji prom, tā kā pie pirmās reizes kad šī tēma tika uzsākta. Varbūt dēļ tā ar liekas ka ir kas neatrisināts, jo varbūt viss līdz galam nebija noskaidrots. Bet vispār drausmas, tas lūk ir grūti izšķirties pēc tik ilga laika, pati kad šķīros tad nu ne viens, ne otrs īsti nevarēja kārtīgi pārtraukt attiecības, un tā tad mocijāmies pus gadiņu kamēr bija krīzes punkts un mums abiem pietika. Bet tik un tā domas pa laikam aiziet pie bijušā. Es laikam pārāk pieķeros cilvēkiem :D

man ir daudz lietas kas aizņem manu laiku, darbs, mācības, sporta zāles apmeklējumi, pasākumi, atpūta ar draugiem....bet es varu būt vienalga kur un ko darīt - tāpat no tām sajūtām kas iekšā grūti aizbēgt. Uznāk dienas kad raudu, izraudos un paliek vieglāk.
Nē ne reizi viņš nav mani meklējis, un arī šķiršanās laikā, kad krāmēju savas mantas, vins vispār bija aizbraucis pie draugiem padzīvot, kad devu viņam atslēgas, viņš bija mainījies tā ka viņu nepazinu, vēsums, vienaldzība - acīs man skatoties pateica ka mani nemīl un jūtas zudušas....to laikam nekad nespēšu aizmirst....
Strīdi bija dēl tā ka viņš visu laiku tikai rāvās pa dabu, visu laiku kkādi mērķi un viss cits, mums laika atlika maz...vēl atrīdi par to ka viņu draugu lokā ir 2 puiši un 5 meitenes, ar kurām viņš pavadīja laiku, viena no tām viņa bijusi - vēl viņš darbā bija pārguris, un seksuālā dzīve no tā cieta....viņam nepatika skupstīties,.....man bija jāpielāgojas tam kā viņš vēlas...lai runāju ar kā lūdzu jā lūdzu....nezinu,....bija daudz tādas nepilnības...bet es viņu Mīlēju un Mīlu....un mainījos viņa dēļ ļoti.....bet laikam ar to nebija gana

Pēc tā kātu uzrakstiji Zemene, izklausas ka viņam jūtas pret tevi jau sen bija zudušas, un tas pat nebija labi ka tu viņam pielāgojie un to pacieti, labi vien ir ka šķīrāties, jo ja būtu palikuši kopā tad agri vai vēlu būtu nelaimīgi ļoti. Pasaulē ir gana daudz vīriešu kas novērtēs tavu cenšanos un tevi kā tādu!

Izskatās ka viņam vienkarsi uzradās jauna aizraušanās, jo ja tu viņam būtu darga neuzvestos ta kā izdarija. fui tādam vīrietim, hah kas tas vispār par vīrieti ņuņņa viņs ir.

Būs jauna mīlestība tici man tada kas liks aizdomāties-ka labi vien ir ka pameta. Lasu un šausminos kā var nepatikt skūpstīties?! Vāks..sen jau vajadzēja iet katram savu ceļu.

bet vienmer sados gadijumos(kad lasu te, pietam nereti ir sada veida diskusijas) man nak prata jautajums...vai tu pati nejuti, ka attiecibas iet beigu taisne? neticas, ka viss bija ideali, un tad vins aizgaja.

tāds viņš bija jau no paša sākuma, es to pieņēmu un Mīlēju viņu....likās ka tam tā jābūt....un biju arī bez visa tā laimīga. Bet laikam bijām pārāk atšķirīgi, lai būtu kopā. Vēlu viņam visu to labāko viņš priekš manis bija labs vīrietis un viņš ir labs cilvēks...gan jau kaut kad arī es tam tikšu pāri un atradīšu kādu kuru varēšu no jauna iemīlēt.

bet vienā dienā cilvēks pasaka ka viss beidzies...

Spriežot pēc tava pēdējā komentāra, viss beidzās jau krietni pirms viņš to pateica skaļi :(
Tiešām neredzu citas iespējas kā vnk mēģināt dzīvot tālāk un sastapt kādu citu, kurš spēs tev dot to, ko iepriekšējās attiecībās nesaņēmi. Galvenais, nesāc salīdzināt, kas reizēm notiek, ja iepriekšējais cilvēks nekādi "neiziet" no prāta

Man bija gandrīz tāpat - 5 gadu attiecības un vienā agrā rītā (kad viņš ieradās mājās pēc atrašanās nezin kur) viņa mētelī atradu svešas meitenes bildes (aploksnē skaistā) un, kad izgulējās, paziņoja, ka brauks uz laukiem. Tā viņš aizbrauca+ sacīdams, ka iet prom no darba. varēju vien noprast, ka viņš vnk pārcelsies atpakaļ uz dzimto pilsētu un tur dzīvos, bet es savu dzīvi saistīju ar Rīgu+mācījos un tieši bija kursa darbs, kurš prasīja daudz finanses. Ātri vien nācās atrast citu dzīvesvietu - kojas. Raudāju katru dienu. Savākties nespēju, bet vēl bija stress par kursa darbu+kojās dzīvošana bija murgs.
Drīz vien iepazinos ar citu puisi. Negribēju nekādas attiecības, tikai atpūsties un tā, bet sanācis, ka esam kopā jau pusotru gadu. Nesaku, ka ir labi, bet nav arī slikti (bet stāsts ne par mums).
Ik pa laikam uzzināju ko jaunu par bijušo. Nepietika ar to, ka, vēl dzīvojot kopā, viņš ieradās ar meitenes bildēm kabatā, pēc laiciņa uzzinu, ka viņi jau dzīvo kopā, ka viņa vecāki bija uz viņas augstskolas izlaidumu (uz maniem ne reizi nebija) un, ka galu galā - pēc pus gada kopā būšanas viņi ir apprecējušies. Tas man bija trieciens! Biju gatava ielīst zemē, bet man blakus bija jaunais puisis un raudāt par bijušo vai ko būtu bijis stulbi, ja reiz esam kopā. Bet sajūtas bija briesmīgas un jau šogad (kkad drīzumā) jau pirmais mantinieks dzims (varbūt jau ir peidzimis, nezinu).
Ir pagājis pusotrs gads. Gads pēc šķiršanās bija drausmīgs. Tad palika vieglāk, vairs nedomāju tik daudz par viņu. Bet, kad esmu dzimtajā pilsētā ir stress, jo ir iespējamība, ka viņu satikšu( abi esam no vienas pilsētas). Godīgi sakot, jā, ir tā vēlme satikt, samīļot utt, bet reāli saprotu, ka tam nebūtu jegas - viņš ir laimīgi precējies, ir (būs) mazulis, ir darbs, ģimene utt. Sāpētu jau tikai man, ne viņam.
Tad kāpēc domāt par viņu, ja viņš nedomā par tevi?