Attālums.

mana personīgā pieredze rāda, ka šādas attiecības var izveidot, ja ir apmēram zināms laiks, kas varēs uzsākt kopdzīvi, nevis - kaut kad. un tieši mans gadījums bija tāds, ka mēs laikam viens otru bijām idealizējuši. mēs tā arī nepaspējām uzsākt kopdzīvi, jo attālums sagrāva mūsu attiecības, tas ir mēs paši tās sagrāvām, jo nevarējām bieži tikties, bet pēkšņi atvērās un acis un vsp nesapratu, kas man ar to cilvēku ir kopīgs.

Es ļoti ceru, kad pēc jaunā gada būšu kopā ar savu mīļoto pavisam. Dzīvojam katrs savā valstī jau 3 mēnešus !

Agrāk draugs braukāja prom uz pāris mēnešiem un tad, kādu laiku bija prom. Lielākais laiks bija ko viņš bija projām 6mēneši. Pa to laiku tikāmies katru mēnesi uz pāris dienām. Mūsu attiecības un mīlestība to izturēja un tagad esam dien dienā kopā. Viegli tas nav, bet jābūt ļoti stipriem, saprotošiem, lai viss tas izdotos. Kašķi arī var būt daudz, arī tie jāmāk atrisināt.

Esmu tādās atiecībās, labi ja varu puisi satikt katras otrās brīvdienas. Nez skumji jau ir ka nav blakus, bet tā kā iepriekšējais puisis no manis dzīvoja pus stundas attālumā un tā pat mēs ilgi netikāmies(darbu dēļ), laikam esmu pieradusi.

Es labāk ar nepacietību gaidu tās divas brīvdieniņas kad viņu satikšu, nekā esmu kopā ar kādu citu. + Vismaz vasarā dabujām pavadīt kopā normāli mēnesi, tā kā vismaz tas iepriecināja ka varējām katru rītu pamosties viens otram blakus.

Neiešu bēdāties par to ka attālums mūs dala, bet gan sapņošu par to ka mēs abi strādājam kopīgai nākotnei.

Protams, ir pāri, kuriem tas strādā.
Tas jau arī atkarīgs, cik ilgu laiku tā jādzīvo un cik liels ir attālums. Ja jāpaciešas gadu,kamēr otrs citā valstī, tad jau viss iespējams. Bet ja jāpaciešas 10 gadi...nu, ir jau kas iztur, bet nu...
Es tā nevarētu - man vajag būt kopā ar cilvēku realitātē, nevis internetā. Man liekas, ilgtermiņā tā katram vienkārši izveidojas sava dzīve, sava ikdiena, kurā otrs ir tikai kkas sekundārs, kkas vienkārši internetā - kaut kad vakaros parunāt skype.

Ir, kas noturās, ir, kas nenoturās un nokrāpj.
Mana pieredze:
iepriekšējās attiecības izjuka, tikāmies apm. ik pa 3 vai 4 mēnešiem uz kādu laiciņu. Viss bija ok, bet tad pēdējā reizē esot prom viss pilnībā sagrozījās un mēs izšķīrāmies.

Šajās attiecībās izturējām vispār nesatiekoties 6 mēnešus. Tas bija briesmīgi, attiecības ļoti pasliktinājās un gandrīz vai uz beigām izjuka. Bet ja abiem ir vēlme un redzējums kopīgā nākotnē, tad viss var izdoties. Pēc tam bija jocīgi kādu laiciņu pierast atkal vienam pie otra klātienē. Tagad esam kopā katru dienu un pēc šī pārbaudījuma mēs sapratām, ka vienkārši nemākam uzturēt attiecības no attāluma, jo arī tam ir liela nozīme.

Pēc manas pašas pieredzes- nē, nav.. Bet es esmu tāds cilvēks un man arī tas cilvēks, kurš gaidīja mani, nebija īstais :)
Bet zinu arī pozitīvus gadījumus, kad pāris 4 gadus no savām attiecībām principā bija šķirti, tiekoties šajos gados tikai vasarās un Ziemassvētkos, bet viss veiksmīgi, ir pārcietuši to laiku un tagad ir laimīgākie cilvēki :)

Manējais brauc katru sezonu uz Norvēģiju,šogad būs kopā jau 6 mēnešus(2 nedēļas bija mājās),nākošo 4dien ir mājās,esmu PĀRLAIMĪGA,BEIDZOT TAS MIRKLIS IR PIENĀCIS! Teikšu tā,tas tiešām ir ļoti grūti,pierast dzīvot vienai,pēc tam,kad viņš atbrauc mājās,grūti atkal pirmās dienas pierast,kad viņš ir mājās..Protams attiecības gan mums ir tikai uzlabojušās,dēļ šiem braucieniem,jo attālumā viens otru ļoti novērtējām un sapratām cik svarīgi viens otram esam..Ir daudz - + attāluma attiecībām..Es vispār esmu attiecību cilvēks un man vajag vīrieti sev blakus,tāpēc pirmā reize vispār bija kaut kāds vārda viss tiešākajā nozīmē MURGS!!!

Esmu attālu attiecībām gājusi cauri. Vairāk nekad uz ko tādu neparakstīšos. Nekādas krāpšanas nebija. Tas nav galvenais iemesls, kāpēc cilvēki mēdz šķirties šādās attiecībās :) Tāda lieta kā vientulības sajūta, ilgas.. Bet, nu, ja krāpšana ir pirmais, kas nāk ptātā, tad ok.. :)

Esmu attālu attiecībām gājusi cauri

attāluma attiecībām

Nezinu manā skatījumā,ja starp pāri valda harmonija un miers,viņi to spēj arī saglabāt attāluma attiecībās un nav nekādu strīdu,bet tas jau protams,atkarīgs no pašiem cilvēkiem..mums nekas nav mainījies,tik tas,kad savu vīrieti ar vien vairāk iemīlu..ļoti gaidu mājās! Grūti ir,sākumāvispār katru rītu un vakaru asaras pa gaisu,bet mēs to esam paveikuši,un jau drīz tiksimies:)

Nu mani šķīra 300km un neizšķīra. :D

Bet nu gadu, kad braukājām viens pie otra gāja ļoti grūti, pārsvarā pie vainas bija drauga nepamatotā greizsirdība, bet nu tā kā tikāmies salīdzinoši bieži, tad kaut kā izturējām. Pēc gada sākām kopā dzīvot Rīgā - tulīt jau kopā 6 gadi, bet attāluma attiecības vairs nevēlētos.

Ir man paziņas meitenes ,kas pārtrauca attiecības līdzko aizbrauca uz citu valsti. Nu par sevi varu teikt tā... dzīvoju UK bet nu teikšu neoficālais līgavainis :D LV un tad nu pa brīvdienām viens pie otra..tgt jau iet otrais gads kā tiekamies ik pa laikam uz 2 nedēļām.. tas mūs ir tikai satuvinājis, licis novērtēt ka otra pusīte blakus nav pašsaprotama lieta ,protams runaajamies un sarakstamies katru dienu caur skype :) bet lai cik labs vai sliktas attiecbas tpt ir grūti.Īpaši vakaros kad nav kas samīļo.

Liels paldies visām, kuras izteica savu viedokli un arī pieredzi šajā jautājumā. Jautājums tāds radās tādēļ, ka pati esmu jau kādu laiku tādās attiecībās, un vairāku iemeslu dēļ tikšanās reizes mums tiešām sanāk visai retas. Bet tas ir cilvēks, kuru tiešām es ļoti mīlu, pret viņu jūtas ir tādas, kādas nav bijušas ne pret vienu pirms tam. Visu šo laiku arī no viņa puses bija saprotams , ka tas mums ir abpusēji. Bet tagad, pēdējās dienās, esmu pieķērusi viņu sazināmies ar citām, kuras viņš spēj satikt un dabūt jebkurā brīdī. Es to saprotu kā tuvuma trūkumu brīžos, kad nevaram būt blakus .. Bet man viņš to paskaidro kā pārpratumu no manas puses, jo pret citām viņš nejūt neko, mīlot vienīgi mani. Bet kopš viņš sācis sazināties ar citām, attieksme pret mani ir krasi mainījusies - daudz retākas sarakstes, zvani .. Arī vēsāks pret mani .. Lai arī cik sāpīgi tas būtu, sāku šaubīties par šīm attiecībām, vai ir vērts vēl sevi mocīt ..