Ja es nokrāptu... Pareizāk sakot, kad es nokrāpu savu bijušo draugu, runa uzreiz bija pavisam cita, jo es, kā jau es, ar savu nenormālo tieksmi uz pašanalīzi, aizanalizējos tik tālu, ka sapratu, ka nejūtos laimīga šajās attiecībās, jo, kaut uz skatu viss bija ok, nenotika vispār nekāda virzība uz priekšu, bija maz intereses no otra puses. Cilvēku mīlēju mežonīgi, bet izjutu diskomfortu esot attiecībās ar viņu, to grūti izskaidrot. Lai, nu, kā - palaidu viņu vaļā, pati visu pastāstīju, neiedziļinoties tajā, ko es jums atklāju par nepilnvērtības un diskomforta sajūtu, un tagad, pēc gadiem, mēs esam lieliski draugi. Kā reize vakardien satikāmies, lai "parunātu par puišiem". :) Tikai pēc visiem šiem gadiem es beidzot saprotu, kā es to cilvēku mīlu - kā brāli. Bet tā jau ir novirze no tēmas.