Mazliet veel par neuzticiibu!

Katram jau reakcija pēc savām prioritātēm un situācijām.
Es neko neteiktu.

Nespētu uzticēties vairs tādā līmenī kā iepriekš,un iespējams, tas būtu beigu sākums.

Es saprotu,ka sii teema ir ne no taam pozitiivaakajaam ,bet laikam atcereejos gadiijumu ar sievieti sava pusee-esmu jau mineejusi arii agraak so !Vina uzzinaaja to taadaa veidaa,ka viiriesa miilaakaa arii bija atbraukusi uz Ameriku un vinai bija arii meita no viiriesa!
Te biezi dzirdami teksti-briesmonis utt.Tad atkal-nepazemo sevi,ej prom,buus labaaks utt
Man liekas ,ka aiziet ir visvieglaakais cels.Palikt un savilkt kopaa visus galus -ir gruutaak.Sajaa gadiijumaa sieviete palika kopaa ar viiru.Es reizeem apbriinoju vinas speeku-piedot!

Krāmētu. Nopietni. Priekš kam bija teikt? Bet ja teiktu, tad man atpakaļ ceļa vairs nebūtu, jo uzticēšanās vairs nebūtu. Un negribētu, lai pēc 2 gadiem mīļotais atzītos, ka arī 5. laulības gadā (pēc atzīšanās par krāpšanu 2. gadā) esot krāpis. Nu nē!

Man liekas ,ka aiziet ir visvieglaakais cels.

++ nav dūmu bez uguns ... iespējams, tajā ir arī daļa manas vainas ....

Tas bija pirms 3 gadiem un vienu reizi ? Es atstātu visu kā ir, pat neceltu lielu traci par to.

Biezi dzirdam veel taadu tekstu-bet kaa var nejust?Mineetajaa gadiijumaa sievietei pat praataa neienaaca doma ,ka viirs vareetu kraapt,kur veel beerns,kur veel tas ,ka miilaakaa sekoja uz Ameriku.
Laikam ir jaabuut prieciigaam par katru nodziivoto dienu kopaa,kur liekas-vins mani miil taa,ka to nevar pat aprakstiit....Laikam jaatic tam ...ja paraadaas saubas,greizsirdiiba,tad jau kaut kas vairs nav taa.

Es nezinu, ko darītu. Bet es neiedziļināšos, jo man liekas nepareizi domāt par tādām lietām.

Es gandriiz tiesaam iedomaajos pati par sevi tagad...!

++ nav dūmu bez uguns ... iespējams, tajā ir arī daļa manas vainas ....

daļēji piekrītu, iespējams.
BET vai tāpēc, ka ir nesaprašanās attiecībās ir jāšļūc pa kreisi? Kas tā par praksi vispār, baigi viegli savu sirdsapziņu tā atmazgāt, jo redz, tu arī biji vainīga, tu man neiedevi, tad un tad, šķībi paskatījies uz mani u.t.t. un vēl joprojām.
Neesmu bijusi jēriņš, bet tagad, paskatoties atpakaļ, jā, otra puse bija savā ziņā vainīga, bet tas nebija nekas tāds, lai būtu jānodara otram kaut kas tik sāpīgs. Visu var atrisināt cilvēciski, nevis tik pretīgā veidā. Tagad moderni pie katras neskaidrības slīgt citu vīriešu/ sieviešu apskāvienos.

Vai ne, Emmanuelle? Tāpēc es neiedziļināšos, jo patiesi ticu, ka vīrs mani nekrāptu nekad. Jā, ja gribētu, aizietu, bet krāpt nekrāptu.

Anny-tev taisniiba-nevajag suutiit kosmosam negatiivas domas!Mees ,vakar braucot uz kalniem, visu celu runaajaam par diskusiju,kuras iespaidaa uzrakstiiju so!
Es vairaakas reizes prasiiju viiram-kaapeec cilveeki agraak tomeer nebija tik "aatri kraapsanaa"?Vai vienkaarsi par to neviens nerunaaja?
Te dzirdeets-zeel beernu,bet beerni pat biezi nenojauss ,kas notiek maajaas?Vecaaki ir uzlikusi tadu masku,ka pasi jau saak ticeet tam,ka viss kaartiibaa!

Viss atkarīgs no sitiuācijas - kā izpaudās krāpšana (vienas nakts sakars,mēnesis,ilgstošas attiecības ar mīļāko), kāda ir vīrieša rīcība, kad jāruna par krāpšanas faktu, un kādas bija mūsu attiecības brīdī, kad krapšana notika. Nevaru viennozīmīgi apgalvot, ka pamestu vīrieti, bet noteikti attiecības nebūtu vairs tādas, kādas tās bija pirms ziņas par krāpšanu

Es nezinu, kā būtu, varu spriest tikai teorētiski. Bet es neredzu atšķirību, teiksim, starp otro un piekto laulības gadu - tas tik un tā ir pēc tās līnijas, kad uzticībai vajadzētu būt pašsaprotamai, pāra vidū valda liela intimitāte utt. Tāpēc es nedomāju, ka to tā vienkārši laistu gar ausīm.
Citādāks gadījums man šķiet, ja kaut kas tāds ir noticis pašā attiecību sākumā, bet nāk gaismā, kad tās jau nostabilizējušās. Es pati esmu tādu lietu piedevusi.
Jebkurā gadījumā nevienai sievietei nav pienākums uzupurēties attiecību vārdā un cēlsirdīgi piedot kaut ko, kas viņai nav pieņemams. Neuzticībai visbiežāk nāk līdzi vēl daudzas citas problēmas, un tas taču nav vienīgais vīrietis pasaulē - kāpēc ciest, ja var to nedarīt?

Man laikam vairaak patiktu,ja viirs atziitos pats,ne kaads no malas pienestu so zinu-tas nu gan!

BET vai tāpēc, ka ir nesaprašanās attiecībās ir jāšļūc pa kreisi? Kas tā par praksi vispār, baigi viegli savu sirdsapziņu tā atmazgāt, jo redz, tu arī biji vainīga, tu man neiedevi, tad un tad, šķībi paskatījies uz mani u.t.t. un vēl joprojām.

citreiz, jau Tu saki , saki, bet Tevi nedzird ... :(

citreiz, jau Tu saki , saki, bet Tevi nedzird ..

tad nesaki, bet kliedz...nav jāmetas cita cilvēka apskāvienos tikai tāpēc, ka tevi nedzird vai jūties nenovērtēta, ir citi veidi ka likt sevī ieklausīties.
Ja man būtu iespēja, nekad vairs tādas kļūdas nepieļautu...

Es veel tagad iedomaajos tos visus komandeejumus ...!

Elizabete piekrītu
manuprāt, nav starpības, kad tas ir noticis - otrais, trešais vai ceturtais gads, ja attiecības visu laiku bijušas nopietnas, tam nav nekāda attaisnojuma. ja dzirdētu ko tādu, pazustu uzticība. ja pazustu uzticība, tad nu, pazustu viss, jo domāju, ka uzticība ir viens no faktoriem, kas veido attiecību pamatu.

tad nesaki, bet kliedz...nav jāmetas cita cilvēka apskāvienos tikai tāpēc, ka tevi nedzird vai jūties nenovērtēta, ir citi veidi ka likt sevī ieklausīties.
Ja man būtu iespēja, nekad vairs tādas kļūdas nepieļautu...

Tā jau saka, ka pēc kara visi gudri .... :)

Jebkurā gadījumā, attiecību jautājumos nekad neesmu bijusi kategoriska, viss ir iespējams un iespējas ir atkarīgas tikai no mūsu velmēm ... :)