kad pienācis laiks dzemdēt

the_one, kad ierados slimnīcā lika uztaisīt Mikrolax klizmu, tāpēc visas vajadzības tika izdarītas pirms lielā notikuma. Un vispār man nebija spiešanas sajūta, man vecmāte teica kad jāspiež. :)

The one - sasmējos. Nē, spiest neko nedrīkst, jo spiežot plēsīsi dzemdes kaklu un bēŗnu ar varu stumsi laukā. Ja kas notiks, tad notiks pats no sevis. Bez tam neesmu dzirdējusi, ka kādai būtu ciets vēders dzemdību brīdī. :D Toties - paziņa gan sajauca izstumšanu ar nepieciešamību pa lielam uz tualeti... Tik individuālas ir tāš sajūtas.

Nu lūk,no tā es arī baidos.Ka nesanāk kā tavaipaziņai.

The one - nepārproti! Viņa mirkli pirms izstumšanas paziņoja, ka neko nestums, jo gribot uz tualeti, bet realitātē tas bija dzemdes spiediens. :D
Bez tam, pie dzemdībām var būt viegla caureja. Tāda iemesla dēļ ir jau augstāk minētās klizmas un arī ārsti iesaka pēdējās nedēļas vai dienas censties ēst šķiedrvielām bagatus produktus, lai regulētu vēdera izeju. ;) Neķer keņķi pirms laika.

Bēdīgas, uztraukums bija neeeenormāls, jo tam visam nebija vēl īstais laiks (34./35.nedēļa) :(
beeet vecākais dēls izdomāja, ka jādzimst ir un viss! Dienu iepriekš izkrita tas korķis, aizlaidu uz slimnīcu, teica, ka nekas nekur nenotiek, lai braucu mājās, ko es te vispār meklēju utt.... Nākošajā rītā atkal biju klāt, jo sāka vilkt muguru, pēcpusdienā nogāja ūdeņi un mani ar steigu aizvilka uz operāciju zāli, kur ātrumā izrāva manus puišus, es tik spēju domāt - veseli, veseli, veseli... atrādīja mazās kūniņas un aizstiepa prom :(.. rokas salika uz tukšā vēdera un tad es sāku gaudot, nekad vēl nebiju jutusies tiik ļoti nobijusies un tukša..

Ai, kā gribētos, lai mūsu satikšanās būtu bijusi "normāla", bet, protams pats galvenais, ka mazās Kripatas bija sveiki un veseli :)

Es te ar savu stāstu izjaucu visu idilli :)

Meitenes, kad viss sākās, jums nebija tāda "Fak, tas tagad notiks un es tur ņifiga nevaru izdarīt" sajūta?

Man tā sajūta sākās tad, kad mazais jau lēnām tuvojās uz izeju, kad bija sajūta, ka tūlīt ar visām iekšām iznāks, kad jutu, cik zemu viņš ir un jutu kā galviņa jau spiežas laukā. :D Nē, panika nebija, sliktas domas arī nē, koncentrējos uz to, ka mazais tūlīt būs laukā un viss beigsies. :) Vistrakāk bija, kad pielika aparātu uz tonīšiem trako kontrakciju laikā un bija jāguļ, tad man bija totāla bezpalīdzība un dusmas vienlaicīgi. :D

Nē, negāju pa lielam neko spiest, jo šī sajūta bija daudz spēcīgāka, sapratu ka uz wc nav jēga iet, man jau arī vecmāte teica, ka būs tāda sajūta, un kad jau galīgi traki paliks, būs jākāpj uz galda.

sidze, jākopjas regulāri, kad pašsajūta un tādas lietas netraucē, lai kuru katru brīdi esi gatava doties, lai nav jāstreso uz dzemdību galda par neskūtām kājām vai neesošu smuku pedikīru. :) Nu tā - jābūt kaujas gatavībā ap 38. nedēļu apmēram, kad mazie jau ir gatavi iznākt mūsu pasaulē. Man tādas intuīcijas nebija un kad sākās sāpītes, tās bija tādas, ka nebija prātā ne manikīrs ne pedikīrs. :D

Vispar, man liekas, ka Cosmo ir visnormalaka maaminju grupa, kas nestasta sausmas un ir pozitivas. Goda, vards, Cosmo grutniecu diskusijas ir vienigais "materials", ko es lasu, savada citos portalos tadus brinumus car salasit, ka jabrinas, ka vispar vel sievietes dzemdee.
Paldies jums meitenes, ka jus mums tadas forsas :)

Vistrakāk bija, kad pielika aparātu uz tonīšiem trako kontrakciju laikā

Man tieši šis brīdis bija vismīļākais. Starplaiks starp kontrakcijām likās ūber ilgs un garlaicīgs. :D

jus - mamminjas
mums - grutniecem un toposajam maminam :)

Kā es saku - cālis ir trako mamašu apvienība, kur viena par otru gudrāka un vienas bērni par citas bērniem gudrāki, smukāki, labākā laikā un pareizāk dzimuši. :D Tur var forši izkašķēties. :D Nezinu, kāpēc tur tā ir. :D

Nē, tonīšus ar šausmām atceros, brr. būtu vadi garāki bijuši, lai var pasēdēt, stāvēt, nē - bez maz kā piesieta pie gultas. Vienu brīdi tā iekrampējos, ka likās - ar visu milzīgo gultu pie muguras stāvus pielēkšu. :D
Protams, dzemdību pieredze ne vienmēr ir pozitīva, daudzas to pavērš kā vēl kaut ko briesmīgāku, piepušķo un beigās arī sanāk šausmene. Labāk pat nezināt tās šausmas, kāpēc lieki sevi biedēt, it īpaši, ja iepriekš neko nevari darīt vai sagatavoties, tikai sabiedēt sevi ar desmitiem iespēju, kas tikai nevarētu dzemdību laikā notikt.

the_one, bet tieši tādiem jautājumiem mediķi domāti, man praktiski visu laiku kāds bija blakus vai sauciena attālumā. Stāstīja, apskatīja, izjautāja, tā teikt - uzmeta aci pa laikam un novērtēja situāciju.

Arieta, tavs stāsts mani gandrīz saraudināja, lai gan neesmu no tām emocionālākajām. Laikam tas tāpēc, ka atsauca atmiņas manas tābrīža sajūtas. Manējais bēbis gan dzima pilnās 40 nedēļās, bet tā šausmīgā sajūta, ka viņu pat īsti neuzliek uz punča, bet aizrauj prom... tā bezspēcība, dusmas uz sevi, ka nevarēju viņam ceļu uz ārpasauli padarīt vieglāku, uztraukums par mazuļa veselību...

Ā un tie tonīši bija briesmīgi, jo jau kādas 20h pirms dzemdībām kontrakciju laikā nevarēju ne pasēdēt, ne pagulēt. Sāpes varēju atvieglot tikai staigājot pa palātu. Bet to tonīšus vajadzēja mērīt man esot guļus stāvoklī, brrr... Beigās jau viņus mērīja man stāvot kājās, bet grūti tāpat bija, jo pie rokas bija sistēma, pie vēdera vadi un pastaigāt, lai mazāk sāpētu nebija iespējams. Pirmspēdējo reizi tā nostāvēju veselu stundu, jo par mani vienkārši piemirsa (tajā rīta DzN bija daudz dzemdētāju) un aiziet pajautāt, kur visi palikuši, arī nebija spēka... :D

jums nebija tāda "Fak, tas tagad notiks un es tur ņifiga nevaru izdarīt" sajūta?

Es pirms dzemdībām arī nekādus šausmustāstus nelasīju, neko neprasīju - lieki nebendēju nervus. Un kad mani ar sāpēm uz slimnīcu aizveda, domāju: "Un kas man tagad būtu jādara? Vai man vispār kaut kas ir jādara?" Bet bail nu galīgi nebija :)

tagad kad palasu savu grutniecibas dienasgramatu/vestules delam,raudat gribas,cik tas laiks bija skaists:)
pasas dzemdibas,hmm,pa dienu likas ka velk vederu,muguras leju..aizbraucam uz slimnicu ''parbaudit kas tur notiek''. arsti apskata,pasaka ka 6cm jau atverusies,sodien dzemdesu.. tad prieks mijas ar bailem,priecajos ka viss bus gala,satiksu savu zakenu,unn bailes no ta ka bus,vai mazins bus vesels..
pari 9iem vakara atvera udenus,sapes tad ari sakas,tas bridis kad bija jagul kamer klausijas tonisus,likas aaa..uznak tadas sapes,bet kusteties nevar..pec klausisanas jau bija ok,kaa sakas sapites,ta staigaju,dusina uz bumbas bumbulejos..
11os iegaju dzemdibu zale un 11:22 mazais bija klat..un tad sajutas bija neaprakstamas,nespeju noticet,ka es to esmu izdarijusi,man uz krutim gul dala no manis,par ko tagad busu atbildiga..tada beznosacijuma milestiba.
pirmo nakti neguleju,sksatijos uz mazo,ka vins elpo,ka sarauc deguntinu..raudat gribas atceroties:)

aa,, atceros ka spiesanas starplaika vecmate man saka-nu mammit,dod roku,rekur galvina jau sataustama,mazi blondi matini.. es jau kaa negribeju bazt roku starp kajam un meklet bernam galvu:D

meitenes, kas ir tas tonīšu aparāts? :)

man vel pagaidam nav sis savs stastts, bet vienozimigi nedriskt lasit tos histeriskos sieviesu stastus, kuri pretende uz sausmu filmu statusu. labak medicinisku literaturu par to ka kas bus.

Bērna sirds toņu pieraksts. :)