Ideāla

Protams, cilvēks var sasniegt ideālu dzīvi un tāda var pastāvēt, bet tā nebūt nebūs ideāla visu cilvēku acīs. Laime nav kinofilmas cienīga mīlestība, mantiskais stāvoklis, labs darbs, ceļojumi, bērni vai tamlīdzīgi, tie ir tikai faktori, kas var palīdzēt iegūt laimīgu noskaņojumu, bet kas tikpat labi to var ari atņemt. Bet, manuprāt, laime nav kas tāds, ko var atņemt - laime nav kaut kāds noskaņojums, bet gan cilvēka iekšējais, garīgais stāvoklis. Ja cilvēks dzīvo ar sevi harmonijā un rod laimi sevī, nevis hobijā, darbā, mīlestībā, ģimenē, tad viņa dzīve jebkuros apstākļos būs viņam ideāla un viņam netrūks kaut kā. Tādu cilvēku, manuprāt, ir ārkārtīgi maz, un es tāda neesmu. Daudz vairāk ir to cilvēku, kas tiešām nevar sasniegt laimi, jo tā rodas no dažādiem citiem faktoriem, nevis iekšēji, un tad, protams, visu laiku liekas, ka kaut kā trūkst, nepietiek.

Turklāt kaut kā skaista piedzīvošana nenozīmē laimi. Manuprāt, vajag nošķirt prieku, kaut kādu īslaicīgu laimīgu noskaņojumu no patiesās laimes.

Šaubos, ka ideāla var būt laimīga. Man ideāls šķiet kas tāds, kas nozīmē beigas, robežas. Ja vienā brīdī, skatoties uz savu dzīvi, es teiktu, ka tā ir ideāla, tas nozīmētu tikai to, ka es pārāk maz no sevis un dzīves vēlos/prasu. Laimīga gan es varu būt, bet ideāla dzīve man nav iespējama, es vienmēr gribēšu ko labāku...ne tik daudz materiālā ziņā.

Nedomāju, ka pastāv ideāla dzīve.

ideāla dzīve ātri apnīk :D

esmu izjutusi kino cieniigu miilestiibu, tikai, taadi laimes briizhi ir iislaiciigi, jo peec tam seko arii lieli kritieni atpakalj realitaatee. bet jaa, taadi ir.

Ja salīdzina kā iepriekš bijis, tad šobrīd man ir laba dzīve, man nav par ko raudāt, un es to ļoti novērtēju, taču ideāls šķiet nekas nav, kur nu vēl dzīve. Es domāju, ka laimi nevar izjust nezinot kā ir būt nelaimīgam, tāpat to labo ko dzīve dod ir grūti novērtēt, ja neesi izjutis neko sliktu.

Nezinu, man liekās, ka nekad visās jomās nevar būt ideāli. Ir savi kāpumi un kritumi.

Piemēram, man ir vienreizējas attiecības, tiešām varu teikt, ka ir ļoti stipra mīlestība. Naudas ziņā arī viss ir kārtībā, tāpat dzīves vieta utt..

Bet es nevaru būt mamma, ar veselību problēmas. Tā pat drauga ģimene, pa daudz lien mūsu dzīvē. Atrodas kaut kas tāds, kas neļauj visam būt ideāli. Un tā ir dzīve, tā ir iekārtots, ka visu laiku ir par kaut ko jācīnas, ka kaut ko gribās utt.

Man liekas, ka "ideālā dzīve" reizēm iztukšo vairāk nekā parasta, ikdienišķām problēmām pilna dzīve. Savādāk taču nebūtu slavenību pašnāvību un nonarkošanās, jo lielām masām tieši tā arī asociējas ar ideālu dzīvi. Es vairāk tiecos uz harmonisku dzīvi, kas ir izaicinājumu, miera un piedzīvojumu apvienojums. Vismaz man.

Es domaju,ka ideālas dzives nav.
Ja man ir ļoti laimīgas attiecības jau 4 gadi-..nu tada,ka varetu sēdet un priecāties, finansiālā puse arī ir ļoti laba, majoklis un viss,kas pie tā piederas, bet man ir citas jomas,kas reizēm iedzen tadā izmisumā,ka liekas,ka tam visam nav jēgas un vsp reizēm dzīvot negribas, bet nu...es to pieņemu. Kas vienam dots, otram ņemts... viss nevar būt ideāli.

Nav ideālas dzīves un ne jau tāpēc, ka tāda nevarētu būt, bet tāpēc, ka lai arī cik cilvēkam labi un ideāli būtu, viņam nekad nebūs pietiekoši labi. Nevajag meklēt ideālu, vajag būt pateicīgam par to, kas ir un būt laimīgam.

Cilvēkam nekad ilglaicīgi nebūs viss labi, vienmēr atradīs par ko piekasīties, pažēloties, par ko paraudāt un uzsākt kašķi :D

Paaraak ideaala dziive buutu garlaiciiga. Saakumaa jaa, buutu forshi, bet tad vismaz man gribeetos kaadu adrenaliinu. Un kino miilestiiba man liekaas paaraak salkana, cukuraina. Ja nu vieniigi kaut kas iz Krievijas kino, tur ir vairaak paraadiita reaalaa dziive un ikdieniskjas probleemas.

Eh atcerējos to vasaru,kad iepazinos ar savu mīlestību,ikdienas pastaigas kopā un naktis,kad aizmigt bija grūti,tā sajūta,ka negribas iet gulēt un sapņot,jo realitāte ir labāka par sapņiem :)

Ideāla dzīve būtu miers un harmonija, ieskaitot darbu bez stresiem utt. Un man pašai nebūtu garlaicīgi, jo tas ir absolūti man nepieciešams gan garīgi, gan fiziski.

Ideālā dzīvē (manā gadījumā) neiekļautos arī attiecības ar vīrieti.

Nav, nav un vēlreiz nav.

Pirmkārt, nevajag savus ideālus balstīt uz filmās redzēto. Otrkārt, kāda problēma šad un tad ir neizbēgama, bez tām iztikt nevar. Es tiecos pēc laimīgas dzīves, nevis ideālas, lai ko tas vispār nozīmētu. Un tāda man ir :)

Savu tagadējo attiecību sākumu atceros kā lidz šim laimīgāko laiku manā attiecību mūžā. Nebija ideāli, bet atceros, ka biju tik neizsakāmi laimīga, es ilgi lidoju metru virs zemes. Katru apskāvienu, mīļu vārdu tvēru kā izbadējies dzīvnieks, biju ļoti, ļoti, ļoti laimīga. Un zini, man bail, ka palikšu vecāka un šīs sajūtas man sāks piemirsties, pagaidā vēl spēju gremdējoties atmiņās sajust kā bija.

Vārdu ''ideāls'' ir grūti definēt, jo katrs to sapratīs savādāk.

Manā dzīvē ir tikai viens kvalitātes rādītājs - prieks.

Netiecos pēc ideālas dzīves, bet svarīgākais man ir mīlēt kādu un justies mīlētai, tā sniedz man nu tiešām pilnu laimi! Nu dievinu to sajūtu, ka man ir otra pusīte, ģimene, draudzenes. Tas nekas, ka parādās visādas situācijas uz negatīvās nots, bet visu atsver mani tie laimes mirklīši :)