Sveikas,
esmu tik dusmīga un skumja reizē. man jau sāk likties, ka šī ir kārtējā reize, kad domāju, kāpēc esmu ar tādu pakaļu kopā un ka nekas nekad nemainīsies.
Situācija:
šo nedēlas nogali ir forš mūzikas pasākums, runājām, ka varētu iet, bet es skaidru atbildi nedevu, jo teicu, ka man šovakr ir vizīte pie ārsta un tā var noritēt ne gluži labi- pagājušoreiz ģību, vēmu un nevarēju piecelties kādu stundu, tā tur uzgaidāmjā telpā/pie ārsta mocijos, līdz biju spējīga mājās tikt, kas ir tikai 5 min atālumā.
teicu, ka šovakar negribu iet, ka varbūt rītvakar, ja ir foršas grupas.
vizīte noritēja labi un baigi priecīga un labā omā, sapirku vius ko garši gumājām un domāju būs foršs vakars un rīt kārtīga tusiņdiena. zvanu savējam, bet vinš neceļ. velak atzvana un prasa, kur esmu, jo ir mājās un gaida mani, ir arī viens viņa draugs un laiks spiež vajag iet uz to festu.
neko neteicu pa tel, atnācu m'jās un prasīju parunāties. teicu, ak esmu rigtīgi dusmīga un sāpināta, jo šitā izdaroties pierādās, ka viņš vispār nav apsvēris domu, ka man varētu būt slikti šajā brīdī. te ir viņš, viņa draugs un esmu fakta priekšā- eju vai nē. biļeti jau man nopircis. fuck. protams, ak nekur negribu iet, teicu lai tinās ar savu draugu, ja tik daudz viņam nozīmēju.
Vai es taisu drāmu tur kur tās nav, vai arī mans puisis ir tiešma pakaļa???
pateicu, ka var ietu uz tusēt kaut uz mēmesi šito nedēlas nogali un es darīšu savas lietas, tad jau varbūt tiksiems pirmdien.
264
