Labdien!
Esmu nonākusi situācijā, kad izmisums mani dzen kapā.
Uztaisīju šodien pēcpusdienā gr.testu- viennozīmīgi pozitīvs, pat pēcpusdienā spilgta 2.svītriņa. Iepriekš jau taisīju 1dien, bet tad vēl bija bāla svītra, tāpēc šaubījos, ja nu kaut kas nojucis testā.
Bērnu es gribēju, vienmēr sapņoju, gaidīju, kad un kā būs. Bet... Bērna tēvam, šķiet, ir vienalga. Varbūt viņam šoks? Kā pats saka- vajagot sagremot šos jaunumus. Runājot ar viņu liekas, ka bērna tēma viņu vispār besī, paliek vēss un, šķietami, neieinteresēts, nezinu, kā vēl to aprakstīt. Man tas ļoti sāp, jo man vīrieti vajag kā stipro plecu, kurš man palīdzēs šai laikā, nevis asti kājstarpē iežmiedzis slēpsies zem gultas.
Nesen esmu sākusi strādāt pēc augstskolas, pareizāk sakot vēl tikai otro nedēļu strādāju, pagaidām, kamēr atsperšos, dzīvoju pie mammas (pie drauga nevar, jo viņš ārpus pilsētas dzīvo), dzīvoklis te mazs, un savā miteklī, ja tādu dabūtu, viena bērnu nepavilkšu... Un ja draugs būs tāds, kāds ir tagad, ilgi es šādu izturēšanos nepanesīšu. Tāpēc doma par dzīvošanu kopā- tāda nereāla.
Aborts. Sāku pat domāt par to. Nekad nedomāju, ka apsvēršu domu par abortu.... Jau domas par to vien šķiet kaut kas drausmīgs, ne tikai bērna nogalināšana, bet arī iespēja vairs nekad nebūt par mammu... Puisis pateica, lai par to nedomāju un nerunāju stulbības. Bet neliekas, ka viņš arī grib mazuli. Esmu izmisumā!
Nezinu, ko vēlos dzirdēt, bet sēžu, raudu pie pc un domāju, ko lai iesāku...