Esmu nonākusi gandrīz līdz pilnīgam izmisumam.. Es pati sev nekad īpaši neesmu patikusi pēc izskata, tik daudz nelabojamu defektu :/ Sapratu, ka draugi laikam man nemaz nav vajadzīgi, jo visi kā viens mani tikai izmanto.. Kam gan vajadzīgs cilvēks, kas nepatīk pats sev? Un te nemaz nav runa par apģērbu vai izskata spodrināšanu.. Vienkārši tik ļoti sev nepatīku, ka tur nav nekas līdzams, visdrīzāk plastiskā operācija, bet pat tā neizlabotu visus defektus. Jūtos vāja, nepašapzinīga, viegli aizskarama un izmantjama, nespēju īsti mīlēt sevi, bet to ļoti, ļoti vēlētos. Dzīvoju tikai kopā ar vecākiem, kuri ir tikpat vāji un nepašapzinīgi, mūsu starpā vispār nav nekādas mīlestības vai vajadzības vienam pēc otra.. Tikai materiāli un tāpat kopā būt. Bet mēs nespējam mīlēt viens otru, jo neviens pats sevi pat īsti nemīl. Es jūtos tik slikti starp cilvēkiem lielākoties, jo esmu atšķirīga un cilvēkiem mani ir grūti pieņemt tādu, kāda esmu. Esmu cīnījusies un cīnījusies, nonākusi pie slēdziena laikam, ka jāmeklē atsevišķa dzīvesvieta, labāk apmaksāts darbs un jānorobežojas no visiem, jo citādāk es vienkārši nespēju.. Tik briesmīga ir sajūta, ja varbūt vienīgais, kurš tevi uz šīs pasaules ir spējīgs mīlēt, ir kaut kāds Dievs. . Pat pati sevi nē..
Vai es rīkotos pareizi jūsuprāt? Vai kādai ir līdzīga situācija?
72
