nu padomā vai var to aizmirst, nepieminēt, ne ar vārdiem, darbībām, neuztraukties ik reizi, kad cilvēks aizkavējas kkur, iziet no mājas utt., svarīgās attiecībās- varbūt, daudz ar sevi jāstrādā, lai ik reizi nemestu acīs.
Gan jau ir iespējams.
Personīgi es nevarētu nedz piedot, nedz aizmirst. Man pārāk dzīva iztēle - kā viņš aizkavētos, tā domātu, ka atkal ar citu. Un, zinot sevi, noteikti neiztiktu, bez TĀ iemešanas acīs kašķa laikā!
Atkarīgs no tavas vērtību sistēmas. Ja tev, piem., būt uzticīgai ir pats, pats galvenais attiecībās un bezmaz vai Tabu tēma, tad diez vai cilvēks, kurš tev nebija uzticīgs spēs jebkad atgūt tavu ticibu viņa solījumiem. Bet ja tev šī tēma ir svarīga, bet tomēr ne pirmajā vietā, tad gan jau ir iespējams ar laiku piedot un atkal uzticēties.
ja atrisina problēmu, kāpēc ir bijusi neuzticība un abas puses labojas, varbūt ir iespējams atkārtoti uzticēties vai būt uzticīgam. bet kaut kā es tam visam neticu. neesmu redzējusi nevienu dzīvu piemēru, kas vienreiz piekrāptu un vairs nekad nekrāptu, bet otrs savukārt par to visu atlikušo mūžu nezaģētu un nepaliktu paranoisks.
tā parasti saka cilvēki (neattiecinu to tieši uz čāču), kas saka, ka ir piedevuši (kaut vai vissīkākos niekus|), bet pēc tam skandina šo - piedod var visu, bet aizmirst diez vai. un kā kaut kas tā šo frāzi piesauc vienmēr.
ja tu esi no sirds piedevis, tad tev nav jāatgādina otram cilvēkam par vienreiz izdarīto, ko tu neesi aizmirsis.
protams, ka no atmiņas izslēgt mēs lietas vnk tāpat nevaram, bet, ja mēs piedodam, tad vairāk par to arī nezāģējam.
Es neesmu bijsu šādā situācijā, tāpēc nezinu vai var piedot, bet pieļauju,ka piedot var, ja otrs nožēlo, utt...bet galvā tas vienmēr būs. Pat nevajag neimitīgi otru zāģēt..pietiks,ka atkal un atkal to galvā apcilāsi...
Nu man liekas,ka tādu rīcību nevar neaizmirst. Te pat meitenes cosmo nemitīgi raksta par savu pieredzi, ja otrs krāpis. Tātad aizmirsusi nav neviena. Tu vienmēr to atcerēsies un tas vienmēr tev būs prātā.
355
