Sveikas!
Situācija ir tāda.
Esmu kopā ar puisi, attiecības ilguma ziņā - zem pusgada. Nezinu pat kā īsi, kodolīgi un objektīvi uzrakstīt situāciju, bet mēģināšu.
Esmu pieradusi pie uzmanības un man tādu pievērš, izsaka komplimentus, flirtē, esmu pieradusi, ka mani lutina. Jā, man tas patīk. Protams, ne jau pārmērīgi, kad iet utji butji, bet normas robežās, lai jūtos mīlēta un novērtēta. Kopumā uzskatu sevi par pašpietiekamu, lai man VISU laiku to nevajadzētu, bet nu nenoliedzami, tas ir patīkami.
Kā jau minēju, tad man pievērš uzmanību utt. visi, izņemot manu draugu! Viņš īpaši nebužina un nezinu kā pat pasaka. Attiecības, kas man bijušas, vnm mani bužināja, mīļoja, bija utji butji jau līdz vemšanai, bet tagad - pilnīgi nekas. Protams, jā, es pati varu aiziet samīļot un tad jau, protams, mani samīļo un tā, bet, nu paldies, es neiešu diedelēt kko tādu no sava drauga.
Viņam attieksme ir tāda, ka nu nav visu laiku jābužinās utt., taču skaidrs (laikam),ka viens otram patīk un ko es tur peros! Bet es tā nevaru, mīļās meitenes.
Šodien man tika pateikts, ka es redz pārāk daudz viņu bužinot un viņam tas nav vajadzīgs.. OK, to es saprotu, bet MAN IR tas svarīgi, nu tad, lai viņš vismaz man atcerās kkā pievērst uzmanību, savādāk sajūta tāda, ka varu darīt ko gribu, iet kur gribu. ... un pēc tam, zinu, ka piezvanīšu un atbrauks man pakaļ. Egh. Nu murgs.
Kā jums ir? Man vnk ir pārsteigums, jo līdz šim šādu problēmu nav bijis. Drīzāk, ka jau lien pie manis tā, ka apnīk un, šķiet, ka smacē nost. Man pat nevajadzētu to visu laiku, vnk to sajūtu, ka čista zinu, ka esmu svariga un viņam nozīmīga.