kā lai atrisinu problēmu ar senčiem

Acīmredzot, vecāki no Tevis ļoti daudz sagaida.

Ja godīgi, 20 gadi - tas ir jau pieaudzis vīrietis un lietu atņemšana ir pusaudžu audzināšans paņēmiens.
Diemžēl vecāki ir tāds radījums, ar kuru ir jāiemācās sadzīvot. Ja Tevi tā dresē 20 gados, tad visticamāk 25 un 30 nekas nemainīsies.
Un jā, kamēr dzīvosi kopā ar viņiem, tad arī ir jāpakļaujas viņu noteikumiem.

Tavā vietā es censtos pēc iespējas ātrāk nostāties uz savām kājām un tīt makšķeres prom, jo tāda īpašība kā Taviem vecākiem, manuprāt, ir nepieņemama.

Protams, vecākiem palīdzēt vajag, bet visam ir savas robežas. Bērns nav vergs. Ir vecāki, kas to aizmirst - pastāv uzskats - es dzemdēju, audzināju, skoloju, tagad visu mūžu lai "pašī", kamēr man atmaskāsies pūles. Ceru, ka tas nav Tavs gadījums.

Te mazliet izslausās pēc mana brāļa. Viņam galva strādā, tik reizēm ne tur kur vajag :D Ticis LU budžetā, un nu sazin ko no sevis iedomājies savos 18 gados. Visu zin, visu māk. Bet elemtāras lietas kā kko salabot, nopļaut zāli vai citus puišiem raksturīgus darbus neprot un negrib. Uzskata, ka daudz pelnīs un neko no tā visa viņam dzīvē nevajadzēs darīt. Egoists! Tādi cilvēki vai nu paceļas vai arī nogrimst. Sāc mainīt attieksmi pret dzīvi un parādi, ka var Tevi uztvert kā vienlīdzīgu pieaugušo.

rieksts89, kad man bija 20 es arī nesapratu, par ko vecāki vienos vai divos naktī tik ļoti uztraucas, ja manis vēl nav mājās.

Tagad esmu bijusi ierakumu otrā pusē biežāk, bijusi tā, kas ir mājās un gaida (nevar aizmigt, uztraucas, lai gan ar prātu zin, ka nekas jau nav noticis) un beidzot saprotu, kā viņi toreiz jutās. Ja vēl nevar sakontaktēties tad vispār ir riebīga sajūta :)

Paldies dievam man nav tam visam bonusā jāstreso, jo man pat nav ne jausmas, KUR cilvēks ir. Es vismaz zinu, ka man netiek melots par atrašanās vietu.

šī bija kaut kāda 4tā (pedējo 2 men laikā)reize kad mani pieķēra ka neesmu tur kur es teiccu kur būšu..

Pazīstama situācija , reti, kad senčiem teicu taisnību kur eju ar ko eju un ko daru.

Nu nav citu variantu, kā ielīst senčiem dupsī ar vārdiem ka tā vairs nekad un nemūžam , pricipā, man liekas , ka viņi tieši to arī gaida .... :)

Un par to, lai atgūtu savas lietas - vienkārši pajautā vecākiem - kas man ir jādara, lai labotu situāciju?

Varbūt pietiks ar zāles nopļaušanu.

Un jā, ziedi, ziedi, ziedi... atnes mammai kādu floksi un saki: "Mammu, visi vīrieši ir cūkas, bet dzīvnieki jāmīl, piedod, vainīgs, vairāk tā nedarīšu!"

Varbūt izdosies vienoties par kaut kādu turpmāko modeli kā savienot Tavas un vecāku vēlmes, piemēran, piektdienas sesdienas ir Tev un draugiem, pa nedēļas vidu palīdzi vecākiem, pārējā laikā mācies, sporto utt.

Vecāki par savu bērnu vienmēr uztrauksies un rūpēsies, paies laiks un būs atkal viss ok. :)

kādi vecāki, tāds bērns. neuzskatu, ka vecākiem ir īsti normāli nonstopā kontrolēt, ko viņu bērns dara, vai apmeklē lekcijas utt. un vēl dara kaut ko tik bērnišķīgu, kā atņem kaut kādas lietas (kamoon, ir citi līdzekļi kā audzināt), kā rezultātā beibiks slēpj savas aktivitātes, visi ir uzvilkušies un attiecības nekādas. ja mani vecāki par to, ka bastoju lekcijas, man atņemtu kaut ko, es jau pirmā pusgada laikā sēdētu maisā uz ielas :D es īsti nezinu, vai te kaut kas baigi labojams, vecākiem jāsāk ar mūsdienu prātu draudzēties un tev - cienīt savus vecākus.

Pag, pag, pirmkursniek, semestris ir tikko sācies! Tā tu no sava budžeta izlidosi kā korķis. Ir jāiet uz visām lekcijām!

Es arī tajā nometnē, kas uzskata, ka abas puses rīkojušās nepareizi ..

Ja cilvēks līdz 20 gadiem nav izaudzināts, tad nu pēc liela jēga audzināt nav. Wtf vispār - telefonu atņemt? Absurds ..

No otras puses - vecāki ir jāciena. Un melot nav labi. Gribi dzīvot savu dzīvi - nav problim - dzīvo atsevišķi un sedz visus savus izdevumus pats :) Kamēr tas nenotiek, gribi, negribi vecākiem ir tiesības uzstādīt kaut kādus savus noteikumus.

Kā labot situāciju? Uzvesties kā pieaugušam cilvēkam pieklājas. Izrunāt problēmu un nonākt pie abas puses apmierinoša kompromisa. Un tad arī pildīt norunas punktus, kā pieaugušam cilvēkam pieklājas ..

Atgādinu, ka vecāku pienākums ir uzturēt līdz pilngadībai jeb 18 gadiem .. pārējā jau skaitās labdarība .. ja vēlies ciparu izteiksmē, tad parēķini cik izmaksā viss, ko Tavi vecāki Tev mēnesī nodrošina un par tādu naudu Tev arī vajadzētu kaut ko viņiem palīdzēt .. īre, paika, apģērbs un tā uzturēšana, mājas uzturēšana, daļa komunālo, etc ..

Izaudz, tad arī problēmas atrisināsies!

Ja negribi, lai tevi kontrolē vecāki - ej nevajag pie viņiem dzīvot.

Omg ,varbūt sāc pieaugt?Izklausies pēc riktīga loha.

rieksts89, tavs vārds sākas ar K? Protams, ja drīkst jautāt :)

Pag, pag, pirmkursniek, semestris ir tikko sācies! Tā tu no sava budžeta izlidosi kā korķis. Ir jāiet uz visām lekcijām!

1) Pirmajās nedēļās ir tāda neorganizētība, ka, manuprāt, ir normāli bastot.
2) Nav jau svarīgs visu lekciju apmeklējums. Iespējams, kādam galva strādā pietiekami labi.

Kāpēc tu melo?

Es tavos gados nemeloju par to, kur eju, jo nebija vajadzības - mani vecāki zināja, ka ja es esmu dajebkur ar saviem draugiem (kurus visus viņi pazina un cienīja), tad mēs viens par otru parūpēsimies un muļķības pārāk lielas nesadarīsim.

Ir arī citādi vecāki. Man diemžēl savējiem arī nākas melot, jo citādi nevar.

Autoram - atvainojies, gan jau telefonu atdos. Bet turpmākam laikam neko citu nevar ieteikt, kā vien vai nu sekot viņu režīmam vai nu meklēt savu dzīvesvietu..

Ja godīgi, 20 gadi - tas ir jau pieaudzis vīrietis un lietu atņemšana ir pusaudžu audzināšans paņēmiens.

Patiesībā 20 gados vēl ir mazs, mazs puika.. Nopietni, paskatoties uz 90% 20gadīgo izgājieniem, nekad nespētu pateikt, ka viņi ir pieauguši.

uzraksti policijā iesniegumi, ka vecāki tev atņēma mantas un tad ātri tiksi pie mantām atpakāļ, kā arīvecākiem nenāks prātā tādas muļķības

Soda mērs ir nejēdzīgs 20 gadīgam čalītim, bet sava taisnība vecākiem ir. Nevari atļauties dzīvot viens dzīvoklī, aiziet uz kojām! Students mierīgi ar 250Ls izdzīvos kojās. Man šķiet pilnīgi normālas prasības, ka pēc sevis jāsakopj un jāpalīdz vecākiem mājas darbos, jo šobrīd tās nav tikai vecāku, bet arī TAVAS mājas. Žēl, ka pats to nesaproti un visu attaisno ar jaunību - nu neesi Tu vairs sīks pusaudzis! Ja Tu reizi nedēļā veltītu stundu vakariņu sagatavošanai mammai un reizi nedēļā pusstundu savas istabas kārtošanai, tas dziļi samaitātu Tavu draudzību ar čomiem? Kā Tu dzīvosi patstāvīgi? Ēst negatavosi, dzīvosi mēslu čupā? Bet laikam jau jāpiekrīt, ka vecāki paši vainīgi. Tas ir jāiemāca bērnībā, nevis jāskrien pakaļ ar lupatu un viss jādara puišeļa vietā.

P.S. Vecākiem trūkst Tavas uzmanības. Viņi ilgojas pēc kādas sarunas, kurā pastāsti, kas jauns, apjautājies, kā iet. Ne jau nu viņiem baigi žēl, ka nestrādā mājās, drīzāk gribas Tavu sabiedrību. Kad dzīvo atsevišķi, tad pierod, ka bērns nav blakus (lai gan tik un tā gribas, lai ik pa laikam uzzvana, atbrauc ciemos), bet ja dzīvo kopā un redz tikai Tavu muguru... Žēl man viņu.

nu ir tā ka kojas man nepiedāvā jo dzīvoju parāk tuvu universitātei un plus vēl tam mani senči nav 21.gs cilvēki, viņi ir vecmodīgi.gribētos lai viņi biš apdeito savu uztveri jo vini ar mani spēj tik runāt par skolu, sekmēm un brāļa nedarbiem, bet viņi neko citu nespēj ar mani runāt kaut vai būtu gatavs runāt par jebko tikai lai nebūtu iepriekšminētās tēmas...
daži mani nosoda,bet gribas vaicāt kādi jūs bijāt 20 gados ?? jums arī nepatika ka jums pavēl ta kā sunim nevar to mierīgi pateikt vai palūgt, problēmu nav to izdarīt tie trauki vai zāles pļaušana vai snega šķūrēšana, bet gan attieksme un informācijas pasniegšanas veids un stils