Es savu draugu iepazinu 22 gadu vecumā, līdz tam man nebija bijis attiecību, pie tam es biju nevainīga. Protams, ka man 20 gadu vecumā šķita, kāpēc es ne ar vienu nekur neiepazīstos, turklāt es biju smagi iemīlējusies vairākus gadus, bez atbildes... Jā, man pavisam noteikti likās, ka man mīlestībā neiet.
Bet vienlaikus es kaut kā saglabāju vēsu prātu, zināju, ka agrāk vai vēlāk kādu satikšu. Domu, ka visu mūžu varētu neveikties, nepieļāvu. Bija daudz visādu pienākumu dzīvē - bakalaurs, darbs, nebija laika daudz domāt par iztrūkstošu mīlestību.
Es īsti neticu, ka no domām par kaut ko var izbēgt, atrodot hobiju, kaut ko intensīvi darot, jo no savām domām jau neizbēgsi. Man vismaz domāšana neizslēdzas :)