Juusu neparastaakie stresa un nedroshiibas avoti

Runāšana pa telefonu ar svešu cilvēku. Cenšos maksimāli izvairīties no šādām situācijām un, ja iespējams, labāk nosūtu epastu vai sms. Tā paša iemesla dēļ nekad neceļu nezināmu nr.

Man nepatīk kādam zvanīt un runāt, ja tas ir ne pārāk tuvu pazīstams cilvēks vai arī pilnīgs svešinieks. Piem., neatīk zvanīt vīram uz darba telefonu, jo tur no sākuma pacels sekretāre un tikai tad tiks savienots ar vīru.
Lai gan no asinīm es nebaidos, taču svaigas rētas uz kāda cilvēka rokām (pirkstiem) manī izraisa nelielu paniku. Pati kaut kā izjūtu to rētu uz saviem pirkstiem. Sevišķi, ja cilvēks sagriezies ar papīru - brrr... Pilnīgi jūtu kā papīrs iegriežas pikstā...

Vēl nepatīk visādas uzstāšanās, publiskas runas, tosti u.tml. Nepatīk, kad visa uzmanība ir pievērsta man un tikai man. Tāpat stresoju, kad jāuzsāk saruna ar svešu cilvēku. Nu nepatīk man nākt klāt un uzbāzties ar savu sakāmo...

Stresu izjūtu, atrodoties lielā pūlī, it īpaši, ja tas ir veikals, rokas trīc un jūtos neomulīgi, it īpaši Rīgā. Tāpat, ejot pa ielu, ja ir daudz cilvēku, tad rodas baiļu izjūta :D
Nepatīk, ja kāds zvana, piemēram, no vadošā personāla, tad liekas, ko esmu atkal izdarījusi.

ā, un vēl, ja kāds, it īpaši otrā pusīte, nosauc mani vārdā, tad uzreiz saprotu, ka kaut kas nav riktīgi, lai gan tā nav.

Ir stresinjs, kad kkur jadodas, vnm liekas, ka nokavēšu, jo esmu hroniskaa chamma un beigās tpt nokavēju :D Vēl nav forshi iziet pilnigi bez jebkada make-up uz ielas. Neko nevaru sev padarīt, liekas, ka visi blenz virsuu tad. Jāa arī tpt kā autorei nepatīk ritenjbraucēji, biezi gadās situācija, ka pavirzos ielau uz vienu pusi, lai dotu vinjiem celju un vinji izdara tieshi to pashu, jo domaa ka ieshu taisni, tad nu ir kaa ir :D Vēl tāds, kad pa nakti pie manis paliek citi civēki, it kā viss forshi, bet tad visu laiku piedomaaju, ka nedriikst vazaaties galigi plika apkart, eest kā sušķis, atstāt savas mantas kur pagadās utt.

Man ir stress atrasties zem tilta :D Vienalga cik liela un vienalga - esmu mašīnā vai vienkārši iziet zem tilta. Atrasties, piem, alās gan man nav problēmu.
Vēl man nepatīk un ir mazliet bail iet pa trepēm lejā, it sevišķi pa flīzētām vai betona trepēm. Liekas, ka nokritīšu un izsitīšu visus zobus!

Man ir ir stresins un nepatik, kad zvana svesi numuri. Tagad tas ir izteikti biezak, jo zvana par darba piedavajumiem un sogad pirmo reizi saskaros ar telefonintervijaam. Vienmer vaica vai ir laiks sarunai sobrid (parsvara man ir laiks), bet man nepatik runat pa telefonu un tapec iesaku parcelt so sarunu uz nakamo dienu! Taa ari vakar nacas izdarit... nu neesmu es gatava uz sitienu runat!

+ Ja man zvana nepazistami numuri vai man jazvana un japiesakas kaut kur, tad darisu to vienatne, izzejot laukaa no istabam kur ir cilveki... Man nepatik, ka dzird ka runaaju, jo tad esmu pamatiga stresa pat ja japiesakas tikai pie friziera :D

Man ir tieši otrādi kā klaviatura man nepatīk atrasties uz tilta. Un ciest nevaru lielās fūres , kad tās brauc garām mūsu braucošajai mašīnai vnm mazs stresiņš, bet pāriet, kad garām aizbrauc. :D

Vel man nepatik agresiva brauksana ar auto, nu tada TIESAM agresiva, baigi lido, tad bremzee, ja kads izlidis prieksaa, tad noteikti ir japiebrauc prieksa esosajai masinai un strauji janobremzee un japacakare.

Saadi man bija, kad drauga bralis brauca uz lidostu,es sezu blakus ar tricosam rokam un domaju kaa lai tagad masinu nogaadaa majas, jo atpakal man vajadzeja braukt, stress ne pa jokam...

Man tas pats ar to zvanishanu. Citi var momentaa izdomaat kaut ko, tulit pat noskaidrot tel un zvanit, kamer man jaanobriest paris stundas.
Par apaviem tas pats. Principā es joprojām baidos viena pirkt zaabakus, jo puse manis nopirkto kurpju ir metamas aaraa, jo maajaas taas kaa likums spiezh. Zabaki tomer dargs pirkums un man bail vienai pashai pirkt.

Ja ārpus darba laika zvana priekšniece! Un ja zvana nepazīstami numuri!
Braukšana liftā- ir bijuši nepatīkami piedzīvojumi + neliela klaustrofobija.
Ēst darba kafejnīcā vai darba virtuvē, kad visi kolēģi skatās.

braucot ar riteni, biezji vien pat nokaapju nost

Es parasti nokāpju nost, ja jābrauc uz apmales - es to vienkārši neprotu izdarīt! Stūre saļodzīsies utt. un būšu uz mutes.

Man uzden stresu atrasties vairāku nepazīstamu cilvēku klātbūtnē klusumā, jo baidos, ka man noburkšķēs vēders :D

Netīk lielās fūres.
Netīk šauras un tumšas telpas- lauku pagrabs, alas.

Diskomfortā jūtos runājot pa telefonu ar svešiem cilvēkiem, bet šo pārvaru. Un dzelzceļš izraisa uztraukumu.

nepatīk visādas uzstāšanās, publiskas runas, tosti u.tml. Nepatīk, kad visa uzmanība ir pievērsta man un tikai man.

+

Braukšana ar drauga auto, jo kad braucu ar to mašīnu, viņš vienmēr man ir blakus un es zinu, ka viņam vispār riebjas, ka kāds viņu ved, tāpēc man tas uzdzen stresu, bet nu lēnām jau sāku pierast.

Taču ar citu draugu auto braucu mierīgi, pat ar tādu, kas tikko no salona, jo zinu, ka parastie draugi vai rauga brālēns man uzticas, bet mans mīļotais ir mašīnu fanāts un baidās, ka tik kaut kas nenotiek, bet es neesmu slikta braucēja, bet tomēr viņam nepatīk...

Šauras brauktuves, braukšanas joslas. Man ir problēmas ar mašīnas gabarītu izjušanu un visu laiku liekas, ka manī kāds var iebraukt, vai to varu izdarīt es.

Ai, man ir kaut kāds strausa sindrom, kā draugs saka:D
Galvas bāšana smiltīs!
Un mani tas pašu ļoti tracina un iedzen stresā, bet nevaru nekā padarīt sev!
Parasti tās ir situācijas darbā - piemēram, esmu kaut kādu darba letu novilkusi līdz pēdējam brīdim vai kaut kas jāizdara, jāpasaka. Bet uznāk kaut kāds klikšķis un es nevaru piezvanīt tam konkrētajam cilvēkam, lai visu atrisinātu. Bet laiks iet un stress kāpj.
vajag izdarīt atrisināt darbā vienu lietu, tas cilvēks zvana, bet es nevaru pacelt telefonu, jo pašai kauns, ka nezvanīju pirmā,utt.
Pēc tam, kad viss atrisinās, tad, protams, ir ļoti laba sajūta un brīnos, kāpēc visu neatrisināju ātrāk, lai izvairītos no tās nepatīkamās sajūtas... Bet pēc laika tas atkārtojas.
es tiešām nezinu kāpēc man tā ir.. Un pašai tas tracina! Tā vietā, lai kaut ko darītu kā strauss bāžu galvu smiltīs - neko zinu, neko neredzu, neko nedzirdu.

Nezinu...varbūt tas ir saistīts ar to, ka iekšā jau kādu laiku sēž doma par darba maiņu. Un šī doma paliek ar vien uzstājīgāka..