Sveikas! Negribu baigi žēloties, bet ir lieta, kas uztrauc.
Pašlaik dzīvoju kopā ar 3 draudzenēm 4-istabu dzīvoklī centrā. Diemžēl ar draudzenēm pēdējā laikā pārpratumu dēļ attiecības sašķobījušās. Tagad pieņēmu lēmumu pārvākties pati uz savu dzīvesvietu. Problēma tāda, ka noskatītais dzīvoklis ir fantastisks, atrodas, manuprāt, perfektā rajonā (Vecrīgā) un citiem no malas varētu šķist, ka tas maksā baigi dārgi, lai gan patiesībā cena tāda pati vai pat lētāk nekā par ekvivalentu dzīvokli pašā centrā. Es varu to atļauties, jo nesen darbā dabūju algas paaugstinājumu, un man ir vēl otrs darbs, un vēl paralēli mazas "haltūriņas". Paralēli studēju vakara grupā. Katrā ziņā es esmu darbaholiķe, kura lēnām cenšas noticēt savām spējām darīt to, kas patīk, kāpt augstāk par karjeras kāpnēm un par to saņemt pienācīgu atalgojumu.
Tā kā man ir tikai 22 gadi, mani draugi šajā vecumā vēl tikai studē, strādā par pārdevējiem vai viesmīļiem, un līdz ar to var nojaust, ka viņiem skauž mana pašreizējā situācija. Es gan esmu centusies dzīvokļa biedrenes pierunāt nākt strādāt manā firmā, viņas to izskatīja kā opciju, bet beigās tomēr palika savā siltajā vietiņā, nevis cīnījās par savu vietu zem saules. Tad nu es tagad jūtos vainīga, ko citi par mani domās, ka es varu atļauties dzīvot viena Vecrīgā.
Kā man nejusties vainīgai par saviem panākumiem? Jo tā milzīgā vainas sajūta, ka man būtu jāpievienojas Maximas pārdevēju pulciņam, jāizlido no skolas un jādzīvo kojās, jāskaita santīmi mani nepamet... Bet tad varbūt tāpat dzirdētu kritiskas atsauksmes par sevi, kāda neveiksminiece...
Kā iemācīties būt pārliecinātai par sevi un neklausīties tajā, ko citi saka?
1
