Šoreiz stāsts par kolēģu savstarpējām attiecībām.
Kā jums liekas, no kā atkarīgs tas, ka ar vienu cilvēku izveidojas kaut kāda tāda nemanāma saikne, bet ar citu nē. Vienam tu vari pateikt kaut ko privātu, kādu komplimentu, kaut vai apskaut, parunāties, kā brīvdienās gāja, bet citam neko tādu nevari. Un ne jau tāpēc, ka otrs būtu sliktāks vai jums ir sliktāks kontakts, vai jūs mazāk kontaktējaties. Nebūt ne! Bet vienu cilvēku tu kaut kā sajūti par "savu cilvēku", kā dvēseles radinieku, bet otru nē. No kā tas ir atkarīgs?
Piemēri iz dzīves. Man ir 2 priekšnieki, ar abiem vienlīdz daudz jākomunicē, abi forši cilvēki. Bet ar vienu es mierīgi varu runāt par privāto dzīvi, pateikt, lai izslēdz to drausmīgo mūziku, lai atnes man kaut ko no kafejnīcas paēst, un, kad brauc garākā komandējumā uz ārzemēm, pat apskauju un sabučoju. Bet ar otru man tas absolūti nav pieņemams, tur tikai lietišķs runasveids ieslēdzas, es nespēju viņam pat apprasīties, kā viņa tikko dzimušajam bērniņam iet. Vot nevaru un viss. Kaut kā kauns... Kaut kāds tāds bloks ieslēdzas.
Tāpat ar citiem kolēģiem. Ir tādi, ar kuriem varu pasmieties, apcelt, pakoķetēt, da kaut pa dibenu uzšaut, sadzert kopā utt. Un ir tādi, kas arī ir tajā pašā kompānijā, forši cilvēki, daudz komunicējam, bet nu ir tā robeža, kuru man pat negribētos pārkāpt. Liekas, ka tas ir nepiedienīgi.
No kurienes rodas šīs ķīmijas, ka ar vienu cilvēku tu savelcies kopā vairāk, bet ar citiem atgrūdies?
1368
