Šorīt mostos no tā, ka raudu. Un vispār, pēdējā laikā pārāk bieži raudu. Galvenokārt, cik pati no sevis saprotu, tāpēc, ka jūtos nenovērtēta, un, lai cik stulbisievišķīgi tas neskanētu - mani sāpina tas, ka mans ļoti mīļotais cilvēks neuzskata, ka vajag laiku pa laiciņam man likt justies kā sievietei.
Patiesībā jau, es , kā mūsdienās visas apgalvo, ''ieņemu vīrieša lomu attiecībās'', un lielāko daļu laika mani tas pilnīgi apmierina, tomēr.. Galu galā, es vēl joprojām esmu tā, kura lieto matu maskas, stundu domā, ko vilks, un vaksē savas sasodītās kājas. Un tad reizēm šķiet, ka es esmu tā, kura dara visu (es pat līdz galam nenoticu, ka tā ir), un otram cilvēkam atliek vien atnākt pie manis, sabučot, paēst manis sarūpētās vakariņas, pamīlēties un aizmigt. It kā jau, varbūt tas jau ir viss, ko prasa perfektas attiecības. Mani tomēr neviens nesit, mans vīrietis nedzer, nekrāpj mani, nesaka, ka esmu briesmīgākā govs pasaulē. Tieši tāpēc arī jūtos tā, it kā man nebūtu nevismazāko tiesību kaut justies apbižotai. Bet es jūtos apbižota, jo jūtos pašsaprotama. Man gribās stulbas puķes. Es jau pusgadu ik pa brīdim ieminos par kino (vai jūs spējat noticēt, ka viena no manām viskvēlākajām vēlēšanām ir aiziet ar mīļoto cilvēku uz kino?). Es gribu mīļu kartiņu. Lai mani kaut kur uzaicina. Jebkur - uz parku, uz Getliņiem, uz teātri. Gribu to sajūtu, ka kāds ir par mani piedomājis brīdī, kad neesmu klāt. Šodien man ir svētki, un es viena vārtos pa gultu un čīkstu.
Es viņu bezgalīgi mīlu. Kad sanāk, mēģinu kaut kā palutināt, kaut kur aizvest, iepriecināt.. Un jūtos kā lielākā kuce pasaulē brīžos, kad iedomājos, ka būtu forši, ja kaut atblāzmu no tā saņemtu atpakaļ. Bet neesmu pārliecināta, vai es tiešām drīkstu justies aizvainota, jo katrs cilvēks taču ir audzināts savādāk, izgājis cauri citai dzīves pieredzei, ieguvis savādākus uzskatus.. Un ja es viņu mīlu, viņš mīl mani, tad kāda velna pēc man no viņa vēl kaut ko vajag!? Vai mani ir sabojājušas klišejas, vai justies palutinātai ir katras sievietes vēlme?
275
