Pēdējā grāmata, ko tu izlasīji.

Nerea, es taču nekur neesmu apstrīdējusi šo tavu domu. Grāmata vienalga ir un paliek avots, no kura valodu bagātināt visvairāk. :)

Pietiek palasīt, kā daži raksta forumos.

Dazhi forumos raksta nevainojamaa gramatiskajaa izpildiijumaa un izkoptaa, traapiigaa stilaa, bet galvaa nekas vairaak par shiim speejaam nav.

bet galvaa nekas vairaak par shiim speejaam nav

Un tagad paskaiti, cik sfērās cilvēks lieto valodu. Cilvēks ar izkoptām valodas prasmēm bieži vien ir daudz spējīgāks - prot nolasīt zīmju kodus, sistēmas, simbolus, ko kurš katrs uzreiz neizpratīs. Padomā, kā uzlabotos kaut to pašu mediju kvalitāte, ja to papildinātu cilvēki ar labām valodas zināšanām.
Ar valodu cilvēks var valdīt pār pasauli. Vajag piemēru? 20.gadsimts ir lielisks piemērs.
Ieliec teikumā "Nošaut nedrīkst apžēlot!" aplamu komatu un dzīve pagriezīsies pa 180 grādiem.

Quince, tas pats kas pateikt - jā, viņš ir ģēnijs, bet galvā viņam nekā cita vairs nav :)

Izglītotā sabiedrībā (mums taču kā minimums bakalauri vien apkārt staigā) izglītota cilvēka kritērijs ir mazliet augstāks. Taču pamatiem (un šis ir ļoti plašs jēdziens, ne velti mēs skolas solā un ģimenē visbiežāk tiekam skoloti ap 18 gadiem) būtu jābūt neatkarīgi no tā, cik daudz cilvēks tālāk ieliek vai neieliek savā attīstībā. Tāpēc neuzskatu par samērīgu, piemēram, uzbraucienu dusmīgam profesoram - visi kā normāli cilvēki prot ēst ar dakšiņu, bet Tu te tikai bārsti savas teorētiskās gudrības (ar nozīmi, ka ēst ar dakšiņu, protams, esot būtiskāk). Vēl viens piemērs - izskatīgs un pašpārliecināts cilvēks ar harizmu un valodas dotībām, viss it kā būtu, ideāls, bet, ja viņam nav satura, ko teikt, kā to izmantot, kā dot kaut kam vērtību, viņš paliek savā izskatīguma un pārliecības līmenī, kas ARĪ ir labi un vajadzīgi, bet nepiedēvēsim viņam tādas īpašības, kas nepiemīt.

Tāpēc meitenes, kas te pārlieku uztraucas - grāmatu lasīšana ARĪ ir labi; literatūra nav vienīgais civēka vērtēšanas kritērijs (tāpēc nepārspīlēsim, bet mācīsimies no tiem, kas citās jomās varbūt ir zinošāki) un, manuprāt, pats galvenais - labs cilvēks pēc savas sirds skaidrības var būt arī bez visādiem bakalauru papīriem un pat izglītības :-)

Varbūt kādu pamudinās biežāk pievērsties lasīšanai,
manuprāt jauks challenge

paceļot tēmu, taču bez kašķiem, ko pēdējā laikā esat izlasījušas? Kas paticis/nepaticis?
Vai kāda ir lasījusi lietuviešu autores sarakstīto Silva Rerum? Kā patika? :)

Silva Rerum man likās pietiekami garlaicīga - esmu dialogu cienītāja - šajā grāmatā tie bija ļoti minimāli. Vairāk autore pievērsās visa aprakstīšanai, kā rezultātā rindkopa varēja stiepties arī lappuses garumā. :)

Tā kā šobrīd studijās mums ir kurss "Totalitārisma literatūra", pēdējā laikā lasu diezgan sūdīgus tekstus.
Līdz šim labākais no tā visa ir bijis Jāņa Plauža "Sila Runcis". Šķiet, ka šo grāmatu tik drīz vis neaizmirsīšu. Un ne nieka no ideoloģijas! Tiešām, kvalitatīvs darbs.
Savukārt, komunisma literatūras virsotne - Nikolaja Ostrovska romāns "Kā rūdījās tērauds" liek līdzpārdzīvot, tomēr ideoloģijas slānis ir pārāk uzbāzīgs. Tas, protams, nav nekāds brīnums, tikai reizumis nākas viebt seju, ka rokās jātur grāmata ar koši sarkaniem iekšējiem vākiem un nav ne ilustrācijas bez sarkana karodziņa vai sarkanas zvaigznes.
Šobrīd lasu Viļa Lāča "Uz jauno krastu" un atkal ir līdzīgi - ja nebūtu sarkanās politikas, tas būtu labs darbs, bet marksisms-ļeņisms visu izbojā.
Rindā man gaida daudz labas grāmatas - par Hitleru, Kobeinu, Masteinu utt. Izraušu Lāci un varēšu uzelpot! 8-)

Neiekarota Pilsēta, drīkst zināt, ko tu studē? Esmu jau citās diskusijās iepriekš ievērojusi, ka tev ir tādi priekšmeti studijās, kas mani arī ļoti saista un interesē :)

Šarlote_, baltu filoloģiju. :)

Tikko tikko aizvakar izlasīju Sanitas Reinsones 'Meža meitas'. Nu fantastiski laba grāmata priekš tādiem kā es, kuriem interesē Latvijas vēsture un it īpaši 2.Pasaules karš, pēckara gadi. Grāmata ir par to, kā cilvēki ar visām savām ģimenēm, lopiem, iedzīvi vai arī pilnīgi bez jeb kā bēga mežā, lai glābtos no krievu. Grāmata ir par 12 sievietēm-partizānēm un viņu dzīvi mežā un izsūtījumā. Grāmata īpaši aizraujoša, jo 4 sievietes ir no manas puses un bija interesanti lasīt, ka tiek pieminētas man zināmas apdzīvotas vietas, purvi, pilsēta. Tai pat laikā, stāsti ir līdz kaulam smeldzīgi, ka pat dažus stāstus lasot raudāju. Noteikti iesaku šo grāmatu izlasīt.

Nākamā grāmata rindā ir Monikas Zīles ''Aizved mani uz Kolku''.

Kakao, saki, lūdzu, vai "Meža meitās" ir kāds stāsts arī par Latgali? Vispār man arī ļoti interesē tā grāmata, būs kaut kad jāizlasa. :)

Remarks "Nakts Lisabonā"

Neiekarota pilsēta, jā, par Latgali ir. 4 sievietes ir no nu jau Viļakas novada, tad vēl ir no Krāslavas un Kārsavas puses. Pārējās attiecīgi no pārējiem reģioniem.

Šodien sāku lasīt Džūdija Blūma - Līdz mūža galam.
Romantisks, viegls romāniņš par diviem pusaudžiem. Šodien sāku lasīt vilcienā braucot, esmu tikusi līdz 70 lpp,. Patīk.

Nevarēju sagaidīt darba dienas beigas, lai jau atkal iesēstos vilcienā, paņemtu grāmatu rokā un sāktu lasīt. :)

tagad lasu

kakao, māsa nesen izstāstīja, ka mūsu mamma arī ir no "Meža meitām", bērnības gadi pavadīti mežā. :'-( Mamma par to nelabprāt stāsta, jo negrib to visu atcerēties.

" Latvietes Karma" Inta Blūma

Pirmoreiz lasot grāmatu raudāju!
Grāmata par sievieti, par sievišķo enerģiju, attiecībām, seksualitati un vēl daudz citu tēmu...
Iesaku šo grāmatu katrai sievietei izlasīt!

Maša un Lācis gandriz katru vakaru :D