Izglītotā sabiedrībā (mums taču kā minimums bakalauri vien apkārt staigā) izglītota cilvēka kritērijs ir mazliet augstāks. Taču pamatiem (un šis ir ļoti plašs jēdziens, ne velti mēs skolas solā un ģimenē visbiežāk tiekam skoloti ap 18 gadiem) būtu jābūt neatkarīgi no tā, cik daudz cilvēks tālāk ieliek vai neieliek savā attīstībā. Tāpēc neuzskatu par samērīgu, piemēram, uzbraucienu dusmīgam profesoram - visi kā normāli cilvēki prot ēst ar dakšiņu, bet Tu te tikai bārsti savas teorētiskās gudrības (ar nozīmi, ka ēst ar dakšiņu, protams, esot būtiskāk). Vēl viens piemērs - izskatīgs un pašpārliecināts cilvēks ar harizmu un valodas dotībām, viss it kā būtu, ideāls, bet, ja viņam nav satura, ko teikt, kā to izmantot, kā dot kaut kam vērtību, viņš paliek savā izskatīguma un pārliecības līmenī, kas ARĪ ir labi un vajadzīgi, bet nepiedēvēsim viņam tādas īpašības, kas nepiemīt.
Tāpēc meitenes, kas te pārlieku uztraucas - grāmatu lasīšana ARĪ ir labi; literatūra nav vienīgais civēka vērtēšanas kritērijs (tāpēc nepārspīlēsim, bet mācīsimies no tiem, kas citās jomās varbūt ir zinošāki) un, manuprāt, pats galvenais - labs cilvēks pēc savas sirds skaidrības var būt arī bez visādiem bakalauru papīriem un pat izglītības :-)