Pēdējā grāmata, ko tu izlasīji.

Quince - tev laikam šķiet, ka attīstīt iztēli nepieder pie inteliģences? OK, esi racionālā Quince bez radošuma, tā ir tava izvēle. Es gan uzskatu, ka inteliģenci veido daudzpusīgas prasmes, nevis tikai valodas un tehniskas zināšanas. Tas, ka neizproti literatūras daudzveidību, signalizē, ka tiešām esi maz lasījusi.

No daiļliteratūras:

Es gan piekrītu Quince. Lasīšanas ātrums norāda arī uz lasīšanas un lasītā kvalitāti. Neiespējami ir izraut pat tikai 100lpp Kanta pāris stundās, taču tādas vieglas latviešu noveles esmu lasījusi pa 250lpp vienā vakarā. Kāds minēja, ka cilvēki relaksējas dažādi - iet uz bāriem, lasa u.tml. Tieši tā, lasīšana bieži vien cilvēkiem ir vienā līmenī ar iešanu uz bāru, un sarunas ar iereibušo kompanjonu par dzīves jēgu kvalitatīvi ne ar ko neatšķiras no kāda cita ikvakara lasīšanas paraduma. Tas arī viss. Par to, ka cilvēki notrulinās lasot vieglu daiļliteratūru arī piekrītu, un tam ir piekrituši arī daudzi rakstnieki paši, kaut vai Henrijs Toro, viņa Voldenā ir ļoti gara atkāpe par to. Un neteiksim, ka viņš bija racionāli-vienpusīgs beziztēles cilvēks, kurš neko nesaprata no daiļliteratūras daudzveidības.

Entonijs Berdzess "Mehaniskais apelsins"- si bija peedeejaa

anonymous, tie, kas iet uz bāru, neuzlabo savas dzimtās vai svešvalodas zināšanas tādā līmenī kā tie, kas lasa. Starp citu, valodas uzlabošanā noder pat seklākie literatūras darbi, jo redzes atmiņa palīdz iegaumēt pareizi veidotus teikumus, stilu, pareizrakstību. Vērtīgāki darbi uzlabo vārdu krājumu un izteikšanās spējas.

sarunas ar iereibušo kompanjonu par dzīves jēgu kvalitatīvi ne ar ko neatšķiras no kāda cita ikvakara lasīšanas paraduma.

stulbaakais ko peedeejaa laikaa esmu dzirdejusi

tie, kas iet uz bāru, neuzlabo savas dzimtās vai svešvalodas zināšanas tādā līmenī kā tie, kas lasa. Starp citu, valodas uzlabošanā noder pat seklākie literatūras darbi, jo redzes atmiņa palīdz iegaumēt pareizi veidotus teikumus, stilu, pareizrakstību. Vērtīgāki darbi uzlabo vārdu krājumu un izteikšanās spējas.

Tas vis ir ljoti labi un vajadziigi, bet tam nav vajadziigas 400 dailjdarbu graamtas gadaa un pat ne 200 graamatas gadaa. Par to jau saakumaa bija runa, ja kaads vel atceras, nevis par to, ka romaani, staasti un dzeja nebuutu vajadziiga.

tie, kas iet uz bāru, neuzlabo savas dzimtās vai svešvalodas zināšanas tādā līmenī kā tie, kas lasa. Starp citu, valodas uzlabošanā noder pat seklākie literatūras darbi, jo redzes atmiņa palīdz iegaumēt pareizi veidotus teikumus, stilu, pareizrakstību. Vērtīgāki darbi uzlabo vārdu krājumu un izteikšanās spējas.

Palasot šādus komentārus šķiet, ka Latvijai jābūt pilnai ar ģēnijiem. Pat seklākie darbi dos jums tādas intelektuālās bagātības, kādas bāru apmeklētājiem nekad neredzēt! Nu diemžēl nav tā, lielākoties lubeņu lasītājs no bāru entuziasta ne ar ko neatšķirsies. Nereti bāru entuziasti man pat šķiet interesantāki, jo viņi ir attīstījuši savas komunikāciju prasmes, viņi ir gatavi diskutēt par gandrīz jebko. Kamēr tādi vieglo romānu lasītāji, kur viena grāmata no otras atšķiras vien ar vāka dizainu... nasing spešal

Tas vis ir ljoti labi un vajadziigi, bet tam nav vajadziigas 400 dailjdarbu graamtas gadaa un pat ne 200 graamatas gadaa.

+++

Akadēmiskā nozaru literatūra bagātina intelektu, protams. Bet laba daiļliteratūra, manuprāt, ir tā, kas bagātina dvēseli.

Ne jau greji un krēslas, protams, bet doma ir skaidra. Tādā vienā Ziedoņa vai Belševicas dzejolī reizēm var saskatīt vairāk vērtīga kā garā traktātā par jaunākajiem zinātniskajiem atklājumiem, man šķiet. Katram savas intereses, turklāt viena otru neizslēdzošas.

Intensīvi lasot, vieglo romānu lasītāji parasti tomēr progresē un pāriet uz ko nopietnāku, jo sāk apnikt atkārtošanās. Protams, ir izņēmumi.

Pēdējā laikā radusies interese par biogrāfiskām grāmatām, tāpēc šobrīd lasu Stīvu Džobsu (latviski). Uz tuvākajām priekšdienām jau atrastas vairākas nākamās saistošās personības.

No daiļliteratūras gan pārsvarā lasu svešvalodās; gadu gaitā no labu sižetu meklēšanas esmu pārgājusi uz profesionālu interesi tieši par valodām. Veldzi dzimtajā valodā smeļos Ingas Ābeles darbos.

Starp citu, valodas uzlabošanā noder pat seklākie literatūras darbi, jo redzes atmiņa palīdz iegaumēt pareizi veidotus teikumus, stilu, pareizrakstību.

Pilnīgs absurds. Ja darbu var nosaukt par seklu, tad diemžēl lielākoties tam līdzi nāk ne vien seklums sižetā, bet arī izteiksmē - valodā un ortogrāfijā. Nespēju nosaukt nevienu seklu darbu, kurš būtu mani bagātinājis valodas struktūras izpratnē un licis man uztvert kādas noteiktas stila īpatnības. Tāpēc jau iedalām tādus darbus seklo kategorijā, jo tie ir trafareti un savā starpā nesacenšas ar mudinājumu likt lasītājam domāt.

Kurta Vonnegūta “Galapagu salas”

Akadēmiskā nozaru literatūra bagātina intelektu, protams. Bet laba daiļliteratūra, manuprāt, ir tā, kas bagātina dvēseli.

Par kādu dvēseli ir runa? Man tas šķiet ļoti patvaļīgs dalījums. Ne velti literatūras un mākslas kritiķi ir vienmēr daudz lasījuši estētiku, literatūras teoriju, vēsturi, arī ētiku un normatīvo politiku u.tml. Bez laba teorētiskā fundamenta ir sarežģīti saprast daiļliteratūru, it sevišķi no augstajiem plauktiem. Viens iemesls, kādēļ es Nereai nevaru piekrist, ir tieši tas, ka manu paziņu vidū ir gana daudz lasītāju, arī tādu, kas ''progresējuši,'' taču lielākoties neko vairāk par ''man patika, interesanta grāmata, smieklīgi'' viņi tā arī nepasaka. Tieši tādēļ, ka iztrūkst šis, ko tu sauc par intelektuālo, aspekts. Lielākā daļa klasikas nodarbojas ar sarežģītu ētisko problēmu risināšanu, taču bez tradīcijas pārzināšanas tas kļūst par vienkāršu stāstu ar daudz aizraujošiem, negaidītiem pavērsieniem, tāpat kā Transformeri u.tml. Esmu pat literatūru studējošos dzirdējusi klasiskus darbus raksturojam tādiem vārdiem, ka nezinot nodomātu - runa ir par kārtējo seklo meksikāņu copy-paste seriālu. Bet izrādās, viņi ir runājuši par Igo, Dimā, Dostojevski, un turklāt mēģinājuši to darbu slavēt, nevis izsmiet un nopelt, kā dzirdētais raksturojums varētu likt domāt.

Par kādu dvēseli ir runa? Man tas šķiet ļoti patvaļīgs dalījums. Ne velti literatūras un mākslas kritiķi ir vienmēr daudz lasījuši estētiku, literatūras teoriju, vēsturi, arī ētiku un normatīvo politiku u.tml. Bez laba teorētiskā fundamenta ir sarežģīti saprast daiļliteratūru, it sevišķi no augstajiem plauktiem. Viens iemesls, kādēļ es Nereai nevaru piekrist, ir tieši tas, ka manu paziņu vidū ir gana daudz lasītāju, arī tādu, kas ''progresējuši,'' taču lielākoties neko vairāk par ''man patika, interesanta grāmata, smieklīgi'' viņi tā arī nepasaka. Tieši tādēļ, ka iztrūkst šis, ko tu sauc par intelektuālo, aspekts. Lielākā daļa klasikas nodarbojas ar sarežģītu ētisko problēmu risināšanu, taču bez tradīcijas pārzināšanas tas kļūst par vienkāršu stāstu ar daudz aizraujošiem, negaidītiem pavērsieniem, tāpat kā Transformeri u.tml. Esmu pat literatūru studējošos dzirdējusi klasiskus darbus raksturojam tādiem vārdiem, ka nezinot nodomātu - runa ir par kārtējo seklo meksikāņu copy-paste seriālu. Bet izrādās, viņi ir runājuši par Igo, Dimā, Dostojevski, un turklāt mēģinājuši to darbu slavēt, nevis izsmiet un nopelt, kā dzirdētais raksturojums varētu likt domāt.

Es piekrītu, ka ir vispusīgi jāattīstās. Nesniedz man daiļliteratūra to, ko rodu nozares literatūrā, kas interesē (ētika, piemēram). Tomēr esmu liriķis pēc dabas, man ir nepieciešams arī tas dzejolis, tā epifānija. Par dvēseli - runāju par kaut ko netveramu, par sajūtu. Un, lai arī pēc kāda filozofa grāmatas izlasīšanas man ir gandarījums un esmu uzzinājusi ko jaunu vai guvusi to teorētisko pamatu, pēc tam gribēsies arī kādu našķi saldajā.

Neiekarota pilsēta, kāpēc absurds? Lai nu kā, pat prastākajās grāmatās ir pareiza valoda atšķirībā no interneta, kas čum un mudž no kļūdām. Protams, es neatbalstu pārmērīgu sēnalu literatūras lasīšanu, bet sākumā tas der.

pareiza valoda

Pirmkārt, jau grāmatas ir tās, kur pareizu valodu var atrast vismazāk. Otrkārt, valodā nekas nav nepareizs.
Treškārt, ja runājam par grāmatu rediģēšanu, šobrīd Latvijā ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi profesionāli grāmatu redaktori un korektori. Stāvoklis, kādā grāmatas nonāk plauktos, ir, maigi izsakoties, vājš. Protams, pat vislabākajam un pieredzējušākajam redaktoram / korektoram gadīsies pa kļūdai, bet ir izdevniecības, kuru grāmatas, šķiet, pirms vešanas uz grāmatnīcu, nav labojis neviens. Kādas uzraksta, tādas izdod. Lieki teikt, kurš grāmatu žanrs cieš visvairāk.

Neiekarota Pilsēta, tad, tavuprāt, tvneta rakstos ir labāka valoda nekā grāmatās? :D

Nerea, nē, nebūt nav labāka. Vienkārši uzsvaru savā komentārā liku uz grāmatām, nepievērsos mediju valodai.

Bet mana doma bija tāda, ka labāk lasīt grāmatas nekā nelasīt, jo internets rāda ļoti sliktu piemēru! Pietiek palasīt, kā daži raksta forumos.