Sveikas! Parasti šo forumu ar savām problēmām neapgrūtinu, bet šobrīd ir kas tāds ko vēlētos izstāstīt un labprāt dzirdētu kādu skatījumu no malas. Stāsts būs varbūt banāls un muļķīgs, bet nu visu pēc kārtas. Sākšu ar atkāpi pagātnē.
Kad man bija 16 gadu, iepazinos ar puisi, kas uz manu pagastu brauca pa vasarām pie radiem. Sadejojāmies ballēs, iepazināmies tuvāk un viens otram iepatikāmies. Viņam tolaik bija 19. Sekoja mīļas sms, dāvaniņas, bet kaut kā attiecības mums tolaik neizveidojās. Pat nezinu, kas to visu nobremzēja. Ak jā - varbūt tas, ka biju kautrīga, varbūt tas, ka man šķita, ka viņam patīk arī citas... Kā jau tajos gados, bija arī citas iepazīšanās, sāku mācīties citā skolā, patiku citiem puišiem, arī viņš atgriezās savā pilsētā studēt. It kā bija kaut kas starp mums, it kā nebija, neizrunājāmies un palaidām visu vējā.
Tā nu tas viss starp mums noklusa, centos viņu aizmirst, drīz vien izveidoju nopietnas attiecības ar citu, arī viņam bija draudzene. Izslēdzu visas jūtas pret viņu un uzskatīju viņu par vienkāršu paziņu. Gadu gaitā šad tad satikāmies uz ielas, tāpat arī biju informēta, kā viņam iet, jo mums bija un ir kopīgi paziņas.
Tā nu pagāja 8 gadi, biju viņu, var teikt, aizmirsusi un nekādas romantiskas jūtas sen vairs neloloju. Šovasar nejauši nokļuvu dzimtā pagasta ballē, kur bija arī viņš. Man tas bija liels pārsteigums, bet sākām runāties, dejot, flirtēt un viss, kas reiz bija, atnāca man atmiņā. Dzirdēju no viņa vārdus, ka viņam žēl, ka toreiz mums nekas nesanāca. Nezinu gan, cik no sirds tas tika teikts, jo viņš tāds mīklains cilvēks, kura domas grūti saprast, bet nu labi... laikam nomurmināju kaut ko par to, ka "laikam nebija toreiz īstais zvaigžņu stāvoklis mums":D Pēc balles viņš ierosināja pastaigāties, piesēdām parkā uz soliņa un tad viņš mani pēkšņi noskūpstīja! Ilgi, izjusti un ļoti romantiski. Jāsaka, ka toreiz pirms 8 gadiem, mums nekas tāds nebija, netikam pat līdz skūpstiem. Tagad domāju, vai tā bija vienkārši nodeva pagātnei, ka toreiz tas netika izdarīts vai kas? Šobrīd abi esam brīvi cilvēki bez attiecībām, cik zinu, viņam bija sāpīga šķiršanās no ilggadējās draudzenes, dzirdēju no paziņām, ka neesot viņu aizmirsis. Droši vien tas skūpsts ar mani bija tikai tāpat vien izklaides nolūkos.
Pēc balles nākamajā dienā uzrakstīju viņam un pajautāju, kā jūtas pēc balles. Atbildēja, ka forši. Tālāk sarunu viņš neturpināja. Nu jau ir pagājis vairāk kā mēnesis, es patiesībā arī ne uz ko neceru, mums taču ir katram sava dzīve un ja godīgi, nekādas nopietnās attiecības jau es ar viņu negribu, kā esmu 8 gadus dzīvojusi bez viņa, tā arī dzīvošu, BET tagad man iekšā dvēselē skrubinās kaut kas, kas liek par viņu domāt un savā neprātā esmu izdomājusi viņu uzaicināt pie sevis ciemos vai nu kaut kur citur satikties. Gribas vienkārši izbaudīt viņa klātbūtni, tās laikam ir kaut kādas ilgas pēc romantikas, protams, neatteiktos arī no kā intīmāka, tā vienkārši bez saistībām. Bet domāju - tas nebūs tā stulbi? Aicināt, neaicināt? Padomās vēl, ka es kaut kāda izmisusī, kas tiekas ar bijušajiem sirdsāķīšiem. It kā ikdienā esmu nopietna jauna sieviete, kurai nemaz nevar tā sajaukt galvu, bet šis gadījums.... Tad nu kā jūs domājat - rīkoties vai atstāt šo visu vienkārši romantiskām atmiņām, ko atcerēties vecumdienās?
26
