Attiecības ar draugu nav no vieglākajām,mums ir ļoti nesaderīgi raksturi. Sanāk strīdi,kad es sadusmojos,viņš par to pasmejas,es ilgi nemāku dusmoties,man dusmas uznāk,pāriet,izrunājam,ir ok. Kad viņš sadusmojas,tad ir vāks,saka,lai neaiztieku viņu,lieku viņu mierā,saka arī,ka aizies,aizbrauks kkur, nerunā utt. Bet,kad es esmu dusmīga,man klusēt nedrīkst,obligāti jārunā. Šeit dorši vien rakstu tāpēc,ka gribas vnk pačīkstēt,jo vnk šis ir viens no vakariem,kas tika sabojāts. Turpinot čīkstēšanu,tad kad viņš sadara kkādus sūdus,kas mani sadusmo,tad es pārspīlēju utt, bet,kad vainīgā esmu es,nu tad jā,uz pāris stundām miera nav,viņš ir nekāds utt. Laikam sāku nogurt no tā.
55
