Distance

Mana pieredze nav no tām pozitīvajām, diemžēl. Mums pat Latvijas robežās nesanāca noturēt attiecības, kur nu vēl, ja mīļotas ir ārpus LV un iespēja tikties ir tikai 1 x gadā.
Bet tas nenozīmē, ka tas galīgi neder/nesanāk ne vienam. Bet procentuāli lielākā daļa pāru, tomēr galu galā pārtrauc attiecības, kurās ir attālums.

Pieredze beediiga. Mees gan taa lidojot viens pie otra nodziivojaam 4 gadus un izshkiramies. Bet jums cita situaacija un ja juutas abiem patiesas,tad tas periods neko neizmainiis

Attaaluma attieciibas arii man beidzaas ar izgaashanos.
Man bija kaa teicienaa-kaa projaam no aciim, taa laukaa no sirds.

Viņā es esmu pārliecināta,jo viņs saka ,ka mīl,ka mums ir nākotne,nākotne kopā..
Bet es..tā kā esmu pēdējos laiku dzīvojusi bez tēva un vecāku mīlestības ..viņš bija vienīgais,kas turēja mani.. Tagad tāda sajūta,ka viss jāmācās darīt vnk no jauna..

Ir jau arī pozitīvi piemēri, ir pāri kas tā dzīvo gadiem un tiek galā ar šādu situāciju.

4 gadi ir ļoti ilgs laiks..ļoti. viss var mainīties, gan cilvēki,gan attieciibas.

Tagad esmu tādās attiecībās, nu jau 2 gadus, bet tiekamies gandrīz katru mēnesi, ir ļoti grūti, bet man vēl līdz maijam jaiztur un tad dzīvosim kopā. Ja varētu tikties tikai reizi gadā...tad gan diezvai tā varētu, nojūgtos. es jau tavā vietā krātu naudu biļetei un brauktu dzīvot pie viņa :D bet arī atkarīgs no situācijas protams...

Esmu periodiski dzīvojusi šādās attiecībās, kad tikšanās ir reizi 4-5 mēnešos. Tas ir šausmīgi, atvadas vienmēr asarainas, jo tu zini - nākamā reize būs tik ilgi jāgaida. Tava situācija ir vēl sarežģītāka, ja tiksieties 1x gadā- skarbi.
Ticu, ka tas noteikti ir iespējams, taču vairs nav man. Man vīrieti vajag blakus, šeit un tagad, man ir nepieciešams viņa plecs, atbalsts, klātbūtne. SMS un zvanu attiecības nav man.

Ja tev ir pēdējais gads skolā, varbūt vari apsvērt pēc skolas, pārcelšanos pie viņa? :)

Es nevarētu izturēt, jo man ir vajadzīga līdzcilvēka mīlestība, klātesamība. Jau mēnesis bez cilvēka, kuru mīlu, šķiet bezgalība. Protams, ar daudz ko var sadzīvot. Bet gads... tas liekas daudz par ilgu. Pat, ja tā 'reize gadā' pārvēršas par četrām vai desmit - nez vai tā ir normāla dzīve. Vairāk kreņķu.
Ja jau dikti gribas, tad meklētu iespējas braukt pie viņa dzīvot. Atgriezties varēsi vienmēr! Zinu, ka nav tik viegli dabūt uzturēšanās atļaujas utt, bet visu var, ja labi grib.

Es noteikti tā nevarētu, man jau 70km attālums ar draugu reizēm šķiet par daudz, ja lietas iegrozās tā, ka nedēļu nesanāk satikties vispār..bet tikties reizi gadā..huh, smagi. ja tomēr saglabāsi šādas attiecības, tad tiešām turies!

es tavaa vietaa vai nu dotos liidzi, vai arii samierinaatos, ka vins tur atradis jaunu miilestiibu vai pati ar laiku iemiileetos citaa...baac, juutas tachu ar laiku pazuud, bet kas to zin..

tas ir šausmīgi,kad viņs aizbrauca es 7dienas nekurnnegāju sēdēju mājas,nevarēju saņemties,histērija varēja uznākt jebkurā brīdī. Pat iesēžoties viņa mašinā, kad viņa mamma bij man pakaļ..es vnk nevarēju noturēties.
Es zinu,es ticu,ka viņš grib nākotni, bet viņa sapnis ir 2016,bet mans viņš n būt laimīgiem..
Izturēt es varētu,jo nevienu blakām nemaz neredzu..bet tā sajūta,ka vairs nekad nebūs kā agrā,jo pareizi čāča minēja,cilvēki mainās...
Aizbraukt tur..arī minēju,ja gribi būt tajā financial aid, tad tev vajag būt vai nu ģēnijam vai nu ar kkādiem tituliem...un iespējas maksāt man nav..kur nu vel par medicīnas koledžu..summas vnk kosmoss,tapēc jau plānoju par RSU vai eiropu..

Ar bijušo puisi aptuveni gadu šādi pavadījām. Puisis lidoja ciemos apmēram reizi mēnesī, tā kā nebija tik traki. Katru tikšanās reizi ar vien no jauna viņā iemīlējos. Īsti problēmu šī distance nesagādāja, jo vienmēr esmu bijusi gana patstāvīga un pratusi piepildīt savu brīvo laiku tā, lai nebūtu laika skumt. :)

Reizi mēnesī, nav reizi gadā..

Tas ir šausmīgi :(
es noteikti nevarētu būt kopā ar to cilvēku vairs, bet pēc 4 gadiem ļoti gribētu viņu atkal satikt un kas to lai zin, varbūt viss autjaunotos.
Jo nu tad cik saprotu, sex tev arī būtu 1x gadā, bet hormoni jau trako.

Sveika, Gabie!
Patlaban esmu loti lidziga situacija.
Tikai mana situacija es esmu ta, kura devas prom uz 4 gadiem. Teiksu ka ir, nav pagajis pat menesis un liekas nereali izturet 4gadus. Lenam liekas, ka viss bruuk un juuk kopa.

Ja velies, varam parunaties!

Lai vai ka, novelu Tev izturibu, jo zinu , cik gruti ir but prom, kad attalums ir tik liels!

P.S
Varbut patiesam ir iespeja vismaz meginat nolikt SAT un TOEFL tada limeni, lai piedavatu ja ne 100% stipendiju, bet kaut apmaksat macibas tikai?
Tas protams tad, ja eksameni un atzimes ari bija laba, ja nepat loti labaa limenii!

mans viedoklis gan ir negaatiivi veerteejams, bet ir varianti reaali taadi, vai pabeidz maaciibas un esi ar viņu, vai esi te viena pati latvijā un gaidi to reizi gadā vai arī .. škiraties. Nezinu, es uzskatu, ka , ja tur ir miilestiiba, tad buus arii peec tiem 4 gadiem vinja Jums!

Tomeer es ljooti, ljooti ceru, ka Jums viss izdosies un speesi rast risinaajumu shiim attieciibam! :) :)

tu pati tici ka viņš to gadu, vispār četrus, netiksies ar citām meitenēm? tici ka viņam sekss būs 1 reiz gadā? domāju ka jums jāmeklē kāds risinājums šīm attiecībām, jo tikšanās 1 reizi gadā nav nekādas attiecības, bet visādi jau dzīvē notiek, lai tev veicas.

Mana pieredze rāda, ka viss ir atkarīgs no cilvēka vēlmes cīnīties par atiecībām. Pati biju prom uz 3 gadiem un, teikšu atklāti, tas laiks bija šausmīgs. Milzīgi strīdi par maznozīmīgām lietām, kuri radušies no neapmierinātības par to, ka otrs nevar būt līdzās. Zemapziņā sāc meklēt otrā cilvēkā mīnusus, lai tikai pasargātu sevi no tām skumjām. Trīs gadu laikā redzējāmies maksimums 8 reizes, šķīrāmies 2 reizes, bet arī pie visa tā, ka bijām šķīrušes, runājām vismaz 3h nedēļā. Es stāstīju par to, kas(dažreiz arī "kurš") man aktuāls un viņš stāstīja par saviem gultas piedzīvojumiem. Un tā visus šos 3 gadus. Atgriezos Latvijā un nu jau kopīgi plānojam nākotni. Bija tiešām grūti, taču tas gandarījums, ka esam spējuši tam tikt pāri, ir neatsverams. Ir tāda sajūta, ka kopā varam gāzt kalnus.
Ja man jādod padoms, tad teikšu, ka, manuprāt, galvenais ir nelolot ilūzijas par gadiem ilgu celibātu un skatīties acīs realitātei.