Aiziešana no mājām

19 gados, jo aizbraucu studēt uz citu pilsētu. Īpaši neskumu - priecājos par vides maiņu un izbaudīju neatkarības sajūtu.

19

18, kad sāku studēt. Vasarā 2 mēnešus padzīvoju mājās, bet mācību laikā tiekamies reizi 2, 3 nedēļās uz 3 dienām, sazvanāmies gandrīz katru dienu, pietrūkst jau pietrūkst, tagad it sevišķi, kad piedzimis vēl kāds, ko ļoti mīlu.

aizbraucu uz citu valsti. un pēc tam studēt, atkal uz citu valsti.

16 gados,neskumu un tagad arii ne :) Jau kopsh sevi kaa cilveeku apzinaajos sapratu,ka negribeeshu dziivot peec citu noteikumiem!

Tā pavisam izvācos nesen- 22 gados. Neskumstu.

15 gados izvācos pie radiniekiem, pēc tam ievācos atpakaļ uz pus gadu, un tagad atkal esmu prom no mājām pie radiniekiem. Tas ir - pie vecākiem nedzīvoju, bet savas vietiņas nav.
Neskumstu, jo ar mammu sazvanos katru vakaru pēc darba, katru rītu, kad pamostos un dienas vidū. Mums daudz ko klačoties. :D

17 gados parvācos no vecākiem. biju laimīga un esmu vēljoprojām tāda, neskumstu vispār. ciemos braucu 1-2 reizes gadā, un tad vēl mani nelabprāt uzņem. :D teorētiski, mani ar kāju izspēra no mājas ārā, jo prasīju, ne tikai ēst, bet arī naudu drēbēm utt. rezultātā sāku dzīvot savā mājā, skaldīju malku, kurināju, gāju uz skolu un vecāki bija laimīgi, ka es lieku viņiem mieru, tikai līdz pilngadībai nedaudz naudas ieskaitīja katru mēnesi, bet toreiz arī daudz naudas nevajadzēja, skolā pusdienas maksāja 0,28Ls un ar to porciju varēja pārēsties un arī uzsprāgt :)

22. Bet neteiktu, ka izvācos. Jā, dzīvoju citā pilsētā, bet es te īrēju tikai istabu, tā kā par pilnīgu vecāku ligzdas pamešanu neuzskatu. Bet ceru, ka tiešām drīz viss notiks!!

18 gados, kad uzsāku studijas Rīgā. Pirmos mēnešus ļoti skumu, braucu mājās katru nedēļas nogali, bet pēc tam vidēji - ik pēc 2.
Tagad gan sanāk aizbraukt reti. Kopš Jāņiem neesmu bijusi, septembrī brauksim. Mums tāls ceļš - 3.5-4 stundas vienā virzienā.
Bet sazvanāmies gan katru dienu.

16

18

23 gados, kad parādījās stabils darbs. Ar mammu tiekos regulāri, jo dzīvojam blakus.

22 gados pārvācos pie tagadējā vīra. Ne mirkli nenožēloju, pēdējā gada laikā par to tik vien sapņoju, kā ātrāk pamest to dzīvokli. Tagad tas liekas dīvaini, jo ar mājniekiem attiecības bija labas, arī pats dzīvoklis bija pietiekami ērts, bet man tīri morāli tur likās nepanesami- slikti gulēju, biju viegli aizkaitināma. Arī tagad ar viņiem regulāri kontaktējos, ciemos gan pēdēja gada laikā ne īpaši bieži sanāk būt

19 gados, jo sāku dzīvot ar puisi kopā, bet tad pēc kāda laika mani vecāki aizbrauca uz ārzemēm dzīvot un piedāvāja mums abiem dzīvot viņu mājā, tā kā idejiski, lai gan ar vecākiem kopā es nedzīvoju, bet divatā ar draugu dzīvojam manu vecāku mājā, vecāku mājās esmu atgriezusies.
Bet nu es nezinu kāds dzīvošanas modelis tas skatās, un arī neeju par to baigi domāt, mums ar draugu ir labi un viss :)

18

18 gados aizgāju no mammas, īpaši neskumu, jo nebija tam laiks :)

Ap 20mit.
Sākumā katru nedēļu braucu ciemos- brivdienās. Tagad mamma brauc pie mums.
Mums ir ōti labas attiecības- gan, kad augu, gan tagad.
Zinu, ka savas vecumdienas viņa noteikti pavadīs pie manis, nevis pancionātā.
kamēr vēl var, lai ir neatkarīga, kad vairs nevarēs- būs pie mums.

Vasabi, es ceru, ka spēšu saviem bērniem būt tikpat laba māte kā tavējā, lai par mani to pašu var pateikt vecumdienās.

Man nav nekad bijušas īpaši saskanīgas attiecības ar vecākiem. Ar tēvu jau nu vispār. Kopš nedzīvojam kopā ar mammu ir labāk. Vasarā bieži braucu ciemos, sazvanamies vairākas reizes nedēļā. Ar tēvu gan nekādas. Viņš pat nepainteresējas kā man iet, kad aizbraucu ciemos.
Bet tāpat zinu, ka, ja kas notiks, varēšu atgriezties.

18. pabeidzu videni un no laukiem pārcēlos uz pilsētu! Neskumu, biju laimīga, ka prom.