Aiziešana no mājām

23 gados. Skumu pēc mājām, kādus 3 mēnešus ik pa laikam iedomājos, ka labprāt atgrieztos savā istabā, savā vecajā dzīvē. Galīgi neesmu pārmaiņu cilvēks.
Neciemojos bieži, bet tiekamies vismaz reizi nedēļā.

pēc vidusskolas beigšanas ,reti braucu ,jo mācījos klātienē +darbs 0,5slodze bija

23 gados...

uz mājām braucu reizi 2-3 nedēļās, šad tad mamma uz Rīgu atbrauc..

sākumā braucu biežāk, bet tagad ar vien retāk sanāk..

Man ir tik skumji, ka naktīs nevaru gulēt, bieži pat raudu..

19 gados. sāku dzīvot kopā ar puisi.

Ļoti ātri aizgāju. Iemesls - laikam jau nevarējām sadzīvot. Pēc mājām - jā, reizēm skumstu, tur palikušas ari dažas man mīļas mantas, bet pēc vecākiem - nē. Dažas reizes tur esmu bijusi, vairāk arī neprasās, cik nu vel saņemties un mantas savākt.

A vislaimīgākā paliku tad, kad tiku pie sava dzīvokļa - ne vecāku, ne vīra, nekā. Viena pati. Ideāli. Nekādu skumju

Vienmēr pasmejos par to,kad man bija 18..mamma pati no manis aizgāja :D Aizbrauca uz ārzemēm. Tā kā es nezinu kā ir aiziet no vecākiem prom un sākt dzīvot atsevišķi :D

20 gadu vecumā, kad sāku dzīvot ar draugu. Neskumu, jo attiecības ar mammu nebija labas un es jau sen gribēju dzīvot citur. Starp citu, pēc tam attiecības ļoti uzlabojās, bet vienalga tiekamies labi ja reizi mēnesī, ar tēvu vēl retāk.

19 gados, jo paavaacos uz citu valsti studeet. Paardziivoju jau dazhreiz mazliet joprojaam, jo pietruukst ne tikai maaju, bet arii draugi, radi, kultuura..

Pēc vidusskolas beigšanas atbraucu studēt uz Rīgu. Sākumā uz mājām braucu katru nedēļas nogali, vēlāk retāk, bet mammai joprojām katru dienu zvanu, lai parunātos.

18. gados. Sāku dzīvot kopā ar puisi.
Mēs ar mammu vienkārši nevarējām sadzīvot, tagad man viņa patīk daudz labāk. :D

19gados, parvacamies ar puisi uz savu dzivokli, pec majam loti skumu, nepatik man parmainas, nepatik parvakties :)

Es izvācos 22 gadu vecumā, līdzi sev paņemo vien pāris drēbes un apavus pēc pamatīgiem strīdiem ar vecākiem, tēva dzeršanas, vecāku ikdienišķajiem skandāliem. Zinu, ka viņi grib mani atpakaļ, bet, ja atgriezīšos- atkal būs tas pats, bet no otras puses- bija jau arī daudz labu brīžu, kas vientuļos vakaros uzdzen sāpes, par to, ka viss tā saveidojies. :(

15. Nedaudz skumu.

Lindachka 22 gadi ir tīri piemērots laiks, lai aizietu no vecākiem. Ok, šobrīd tev ir grūti, bet pieradīsi, nostāsies pati uz savām kājām un viss būs forši :) Salīgsti mieru, ciemojies utt, bet domāju, ka atpakaļ nevajag iet.
Es izvācos itkā 19 gados, aizejot studēt, bet dzīve tā iegrozījās, ka pēc 5 gadiem sanāca atgriezties, jo tajā brīdī nebija citur kur iet. Labprātāk dzīvotu atsevišķi. Esot atsevišķi arī attiecības ar mammu ir ideālas, kopā esot - mūžīgi strīdi par ikdienišķām lietām.

Pēc vidusskolas sāku dzīvot ar draugu, bet tas nebija ilgi :D šķīrāmies, kopā sagājām utt :D Tad atkal mājās dzīvoju :)
Tagad esmu jaunās attiecībās un ļoti ātri sāku dzīvot kopā ar draugu, dažreiz pietrūkst mājas, bet ciemojos jau arī un ar vecākiem bieži tiekos, patīk, ka pati šeit varu būt saimniece sev, bet kopumā es neuztraucos, jo zinu, ja man kaut kas notiktu, man vienmēr ir mājas, kur atgriezties, kur mani gaidīs :) Bet tā, manuprāt, man attiecības tikai uzlabojušās ar ģimeni, nebojā kaut kādi ikdienas sīkumi, atšķirīgi viedokļi lietu kārtībā utt :)

19 gados. Dzīvojam vienā pilsētā, tāpēc ar mammu tiekos bieži. :)

19 gados izvācos un 22 gados ievācos atpakaļ.

18, aizbraucu studet speciali uz citu pilsetu, lai nebutu majas jadzivo. skumu pec suna :( tagad arii skumstu