Iespaidojos no diskusijas "Kā kļūt par labu cilvēku?"
Tad man šobrīd ir tā,ka es nezinu kā man izturēties pret saviem radiniekiem. Uzzināju,ka tieku aprunāta no jauniegūtu radu puses. Tie nav gluži no manas ģimenes, bet radi no vīra puses, saprecējušies ar vīra radiem. Paši izturamies laipni,jauki, Ziemassvētkos nosūtam kartiņas pa pastu(jo dzīvojam atsevišķā valstī), kādas dāvaniņas. Šie radinieki mūs aprunā par to kā dzīvojam,par mūsu naudu. bet tas ir aizgājis tik tālu,ka aprunā ne tikai mani un manu vīrieti,bet arī manus radus-brāļus,māsas un vecākus, kurus dzīvē nekad nav redzējuši! Draugos,bildēs redzēja. Bijām aizbraukuši ciemos pie viņiem, rādījām savu fotoalbumu(viņi palūdza atvest,lai parādam), kad biju aizgriezusies, notika pirksta bakstīšana albumā pie bildēm,kur ir mana ģimene un sačukstēšanās. Tajā brīdī neko neteicu,izlikos,ka nemanu to.
Man šie radinieki nav tik nozīmīgi,bet tie ir mana vīrieša radinieki-māsīcas, brālis, brāļiem sievas.Jāsaka,ka viņi ir arī vecāki par mums, 30-35 gadu vecumā.
Tā attieksme ir tik pretīga,ka to dara aiz muguras,jo acīs ir tik laipni un nekad neko sliktu nesaka. Zināju,ka mūs aprunā, nedomā par mani neko labu, bet vienu brīdi jau likās,ka es pārspīlēju,jo nevar taču tā būt,jo kopā,kad esam-tad esam draudzīgi. Bet aizvakar,kad mazie ģimenes bērni, drīzāk pusaudži, izstāstīja par ko mammītes un tētis savā starpā runā! Un es tam ticu, jo bērnam nav iemesla melot un fantazēt.
Tad es tagad nezinu-man tos cilvēkus vienkārši ignorēt, izslēgt no dzīves un ar tādiem nekonataktēties vai turpināt būt laipnai, stāvēt tam visam pāri?
Gribas pateikt,lai saka acīs,nevis aiz muguras, bet tad noteikti būs taisnošanās,ka nav jau nekāda aprunāšana,mēs jau neko utt.
Kā jūs pašas rīkotos,ja būtu nesaskaņas ar radiem? Šķiet tās nebūs pārejošas, jo tie ir tādi cilvēki,kas mīl aprunāt, otram sliktu vēlēt.