Man bija līdzīgi, gāju no kluba naktī, tajos laikos nebija nakts transportu un naudas taksim nebija. Piestājās taksis, prasīja vai aizvest. Es teicu, nē, nav naudas. Viņš prasīju kur eju, es pateicu, ka uz Zolitūdi.
Šis man: "Nu, davaj, aizvedīšu, man uz Imantu jābrauc, izlaidīšu Tevi un braukšu pēc klienta."
Es tā noskatīju šoferi - smuks vīrietis, tā ap gadiem 35, un izlēmu, ka jāriskē (tagad tā nekad nedarītu - biju jauna un stulba, ka tā riksēju pat ar savu dzīvību!
Paldies Dievam, ka viss ir labi, ka mans sargeņģelis man visu to laiku stāvēja klāt), jo kājām iet negribējās. Viņš patiešām mani aizveda līdz mājām, pa ceļam jauki parunājām, pasmējāmies un es jau taisos kāpt ārā, bet šis: "Pagaidi! Cik Tev gadu?"
Man palika nedaudz bailīgi no viņa sejas izteiksmes, kas bija mainījusies un balss toņa. Manā galvā ātri pārskrēja milijoniem domu, kā tagad darīt - tajā laikā man bija nesen palikuši 18 gadi un es domāju, ka esmu jau liela (:)), tāpēc labāk, ja, nu, kas - teikšu, ka ir mazāk, un atbildēju: "Man ir 16! A kas?" Viņš mazliet izbrīnījās, bet tas mani vairs neinteresēja. Nākošais jautājums: "Tu esi nevainīga?" Es:"Jā!" (atkal samelots, jo tā likās - pareizā atbilde). Un tad viņš izteica savu piedāvājumu: "Klau, Tu negribi man padročīt, es Tev iedošu 30ls?"
Es uzreiz sāku bērt kā pupas: "Nē, nē, nē, es negribu, es vēl esmu nevainīga, negribu izbojāt savu pirmo pieredzi, es gribu atrast īsto, iemīlēties, dzīvot ar viņu, apprecēties, gribu lai mums ir divi suņi, utt." Bija redzams, ka viņš bij šokēts par manu runāšanu, viņš mani apklusināja un pajautāja: "Nu, labi, es pats pamasturbēšu, bet Tu paskatīsies, ok? Un varēsi arī lūdzu parādīt pupiņus?" Man likās, ka vemšu, es pateicu, ka nē, es to nedarīšu, atvadījos un ātrā gaitā (bet visu laiku centos slēpt savas bailes) gāju mājās. Tāds lūk man stāsts. Pēc tās reizes mašīnās svesās nesēžos un taksi vienmēr IZSAUCU, lai reģistrējas mans nr, jo ir ļoti bail, savādāk.
81
