Vai stāstītu par neuzticību?

Никогда никому не жалуйся на своего мужчину. Ты завтра его простишь, а в глазах твоих друзей он останется мудаком не заслуживающим уважения.

Miljons + + +

Kad bija gadi 20, arī draudzenēm un mammām stāstīju par visiem saviem puišiem, problēmām, prasījumu padomus, ieteikumus, likās tik svarīgi dalīties un visu pārrunāt. Pfeee muļķe biju :D Tagad nevienam neko nestāstu. Tieši tā, kā teica, ka pati jau rītā piedosi un dzīvosi laimīgi talāk, bet visi pārejie tavu draugu uzskatīs par kretīnu un necienīs jūsu ģimeni. Ja nu galīgi gribas, tad labāk forumā pačīkstēt, jo te man vienalga, ka kāds noliek manu draugu. Bet ģimene un draugi - gribu ka viņu viņu mīl un ciena

Ģimenei noteikti nestāstīstu! Arī draugiem diez vai. Zinu, ka kāds noteikti censtos pamācīt, dot ieteikumus, ko es neciešu! Labāk pārdzīvotu visu klusībā.

Никогда никому не жалуйся на своего мужчину. Ты завтра его простишь, а в глазах твоих друзей он останется мудаком не заслуживающим уважения.

Neredzu, kāpēc man būtu jāaizsargā cilvēks, kas mani ir krāpis? Attiecības tur nav iespējamas jebkurā gadījumā, cik nu nemīlētu un pat doma palikt ar tādu ir vnk pretīga.. Tā kā domāju pastāstītu māsai, draudzenei un mammai. Bet labākai draudzenei noteikti

es nemaku muti tureet ciet, vienmeer kad ir kadas probleemas ar draugu, staastu par to draudzenem, es vnk nemaaku notureet pie sevis, man vajag kadam izstastiit. vienkarsi esmu tads cilveks.
un es loti labi zinu, ka taa nevajadzetu darit, izstastot citiem, vel lielaka putra galva rodas.

spilgti atceros gadijumu, kad stastiju draudzenei ka neiet ar draugu, nu nav vairs juuutas tadas kaa ieprieks, jau kraapu vinu, un vina man skaidri un gaishi "lika" skrities no vina. Taa kaa man nevena cita nebija blakus tajaa bridi, es kkaa arii vinjaa ieklausijos un saku domat ka ta ir pareizak. Tagad? Es nozheloju ka klausijos, butu pati tikusi galaa ar sevi, varbut partraukusi attiec jebkuraa gadijumaa, bet ne tajaa situcijaa, jo nodariju tam puisi sausmigi paari.

un jaa, draudzeneem toch mainaas attieksme pret puisi, ja staastu par sliktaam lietam kas bijushas. un tad kad stastu kko labo, vinam ne silts ne auksts.

Nestāstu nevienam par mūsu strīdiem, tas viss paliek mūsu starpā, jo attiecības ir starp diviem cilvēkiem, citiem neļauju jaukties ;)

Ģimenei nemēdzu vispār kaut kādas attiecību detaļas stāstīt.
Labakajai draudzenei gan pieņemu, ka iespējams izstāstītu.

Mēs savus kašķus paturam pie seīm. Vēl nesen mani vecāki bija šokā,ka mēs vsp strīdamies,jo tā neliekoties.

Draudzenei pateiktu, ģimenei neteiktu.

Nestāstītu.

Mana ģimene ir mana, tas, kas attiecas uz to...nav jāzina pat tuvākajiem..., jo tas vienalga jauksies pa vidu...un neapzināti to ārdīs, jo arī draugi un vecāki ir tuvi, un kādā momentā vnk var "izspļaut" kaut ko tādu, kas vēl vairāk saasina situāciju jūsu ģimenē.

Vai Tev to vajag, ja patiesi vēlies saglabāt attiecības?!

Bet,ja izšķirtos tad gan pateiktu..

Nestāstītu, jo ģimenes attieksme noteikti mainītos, no brāļa ļoti iespējams pat pa seju dabūtu un ne jau vienu reizi vien..

Es vispār par attiecību nebūšanām ar citiem nerunāju, tas jākārto savā starpā.

Izstāstīju ģimenei un tuvajām draudzenēm tad, kad jau bijām šķīrušies, ka draugs arī krāpis bija. Attieksme nemainījās, jo ko tur vairs - kas bija, bija, neviens tāpat ar viņu nekomunicēja no manas ģimenes.

Agrāk stāstīju visu māsīcai, draudzenei, bet sapratu, ka es ar puisi salabšu, bet viņu viedoklis jau būs mainījies. Tagad nestāstu neko nevienam. Ja būs lemts un izšķirsimies, tad iespējams parunāšu ar kādu, pastāstīšu par problēmām, bet tā - neredzu jēgu.

Labākajam draugam jau nu gan pateiktu. Viņam ir racionāls skatījums uz lietām. Ātri apgaismos, cik ļoti tas āzis pa galvu (abām) pelnījis, parādīs arī kur manas kļūdas. Degunu pats tajā visā nebāzīs un šķirties arī neieteiks. Ja izlemtu tādu paturēt, respektētu manu izvēli, pret manu āzi klaju nepatiku neizrādītu. Tāpat viņš nemēģina ar maniem puišiem pārmēru iedraudzēties, tāpēc no tā, ka izstāstītu, attieksme nemainītos. Pārējiem gan laikam nevienam neteiktu.

Bet, ja tā padomā, ļoti sāpīgas lietas un iespējamo krāpšanu vienās attiecībās es neesmu stāstījusi nevienam. arī laikam tāpēc, ka bija ļoti liels kauns, jo daudzi teica vēl, ka tā būs, bet es, saprotams, neklausījos. un arī tagad neklausītos. droši vien,ka riebtos klausīties, nu, redzi, es taču tev teicu, visi tā teica utt...

ar vienu draudzeni varam runāt par pilnīgi visu, tā nu arī runājam par visu

protams, ja cilvēki salabst, tad par krāpšanu labāk neteikt, jo visi tikai to vien mals uz riņķi. un varbūt tā arī ir taisnība... viennozīmīga situācija šeit nav.. sāksim ar to, kāpēc tomēr jāpiedod krāpējam?un ģimene to vīrieti vairs nepieņems, jo vēl jau tikai labu savam bērnam/māsai utt. bet kādam izstāstīt to noteikti vajag, savādāk tas gulēs kā smags akmens uz sirds jebkurā gadījumā..

Agraak vienmeer visus savus paardziivojumus staastiju savai mammai-vina prata mani loti labi nomierinaat!Tagad vina veido loti interesantus staastus par mani un staasta visiem,kam vien var un ar tik interesantaam beigaam-nebriinos,ka kaimini skataas taa diivaini uz mani,kad esmu Riigaa:D
Vairaak neaizraujos ar staastiem par personiigo dziivi!

Man pat nekas nebuutu jaastaasta, viss buutu saprotams uzreiz, jo izmestu no maajaam nekaveejoties un visticamaak, veel ar miiklas rulli uzshautu uz atvadaam. Ja briinumainaa kaartaa es speetu vinjam to piedot, neraizeetos par to, ka radi vai draugi zina par vinja saansoljiem. Pats to putru ievaarija, pats lai arii strebj. Ne man buutu jaakaunaas, bet pasham kraapeejam.