Man ar bildes daudz labāk paliek atmiņā. Vēl, protams niki, bet ja nomaina, tad nesekoju līdz kura pazudusi, kura uzradusies. Bet bilde savā ziņā ļoti pastāsta par cilvēku.
Pati savu bildi mainu reti, nav jēgas biežāk. Kad apnīk vecā, vairs nesaplūst ar manu kāda laika sajūtu nomainu uz jaunu.
Nav tā, ka bildē attēlotajam vēlētos līdzināties. Piemēram šī ir līdzīga gan manam stilam, gan sejai reālajā dzīvē, jo esmu tumša un uzvalkos visbiežāk, bet tā nav tāda, kāda es vēlētos izskatīties, bet realitātes atspulgs.
Ja liktu tādu kādu vēlētos būt, tad būtu jāliek snejana onopka, vai kāda gaišā modele.
Iepriekšējā bilde bija ar Parīzi fonā, tā bija skaista, tas bija vasaras sākums, mans Parīzes laiks. Klausījos franču mūziku, ēdu franču ēdienus, ģērbos franču garā.
Vēl iepriekšējā, sieviete ar daudz rokām. Bilde simboliska. Tajā mirklī biju aizrāvusies ar reliģiskiem tematiem, taisīju savus mākslas darbus šo tematu ietvaros.