Hei, dāmas!
Šoreiz šī nebūs gluži problēma, bet sāpe.
Kā pārdzīvot un tikt galā ar to, ka dzīve pēc pāris dienām mainīsies par 180 grādiem?
Visu savu līdzšinējo dzīvi esmu nodzīvojusu vienā vietā. Šeit man ir draugi, neskaitāmas atmiņas, piedzīvojumi. Es šeit mīlu visu. Katru akmentiņu, katru zāles stiebru.. Es vienmēr esmu uzskatījusi, ka esmu māju cilvēks. Lai arī kur brauktu, vienīgi mājās es varu patiesi atpūsties un būt laimīga.
Bet nu ir pienācis laiks, kad vidusskola ir pabeigta un jādodas studēt uz Rīgu. Es saprotu, ka tā būs jauna dzīve, jaunas krāsas, skaņas, iedvesmas. Daudz un dažādu iespēju. Bet es negribu. Vismaz pagaidām.
Kā saņemties?