Iespējams tas, ka bija tā radu balle un visu laiku abi bijām cilvēkos, izglāba mūsu attiecības. Pretējā gadījumā es būtu ugunis izspļāvusi uzreiz un prom. A tā man bija pāris dienas rezervē, kuru laikā es, protams, neeeeenormāli pārdzīvoju sevī, pārtinu filmu simts reizes atkal un atkal, izspēlēju visus iespējamos scenārijus, nolādēju viņu domās, kliedzu iekšienē uz sevi un plosījos. Ai, tur pat aprakstīt to nevar!
Bet tomēr pamazām nomierinājos. Un tad, kad tiku pie izskaidrošanās, jau bija emociju vētra pārgājusi. Viņš, protams, noliedza krāpšanu, teica, ka nopircis prežus tāpat, ja nu noder (ar mani mežiņā). Godīgi sakot, es tam neticu :D Pat ja mums kaut kas gadītos mežiņā, mēs prežus nelietotu. Domāju, ka viņš tos tiešām nopirka ar domu "ja nu", bet ne jau ar mani. Prieks, ka tie nebija attaisīti un tas "ja nu" iespējams nenotika. Ja arī notika... lai paliek tajā pat smirdīgajā mežā.
Es mīlēju viņu un šķirties negribēju. Turklāt tajā brīdī mums beidzot bija labas attiecības. Iepriekš bija gājis visādi, konflikti un tā, bet tieši tajā laikā jau viss sāka nostabilizēties. Un es biju patiešām laimīga. Tāpēc "tipa" noticēju viņa attaisnojumiem, un dzīvoju tālāk.
246
