Tīri šūnu līmenī ir taču jāgrib bērns vai veidot ģimeni ar vīrieti, kuru iekārojat.
Šis mani pārsteidza. Es nevēlos ne bērnus ( ne no vīrieša, ar kuru esmu kopā, ne arī no kāda cita), ne arī ģimeni. Nejūtu sevī māti, ne arī ģimenes pavarda uzturētāju. Daudzām meitenēm tas ir "iekšā", tiešām šūnu līmenī, un ir prieks par to, bet man nav, un pati to apzinos. Kādēļ izlikties un spiest sevi darīt, kā tradicionāli "pareizi" būtu jādara? Nedomāju, ka kāds no tā taps laimīgs.
Kādēļ būt kopā ar vīrieti, ja negrib bērnus? Kopīgas intereses, simpātijas, izklaide, emocionāls atbalsts, sapratne, cieņa. Vai tad nepietiek?