Sveikas,meitenes!
Laikam sākšu no paša sākuma.
Tātad,runa ir par vecmāmiņu - bērnībā mani allaž pieskatīja tieši viņa,kontakts mums bija ļoti labs,un,tā kā pēc dabas esmu ļoti mierīga un nosvērta,konflikta situācijas mūsu starpā praktiski neradās (līdz vienam brīdim).
Tad nu kaut kad ap to laiku,kad biju ~10 gadus veca,omīte pasāka dzert.
Neskaitāmas reizes nācās man auklēties ar viņu,līdz beidzot,pēc darba dienas beigām, pārradās mamma. Dzeršanu viņa,protams,neatzīst - kad reiz mammai godīgi pastāstīju dienas notikumus,vecmāmiņa to tik vien darīja,kā bļāva man virsū,ka esmu mele un ne reizi viņa neesot manā klātbūtnē ierāvusi. Protams,vēlāk,pēc milzīga pazemojuma (viņai -galīgā pālī - ierodoties manā skolā) pierādījās,ka man bija taisnība un vairs viņai netiku uzticēta.
Bet stāsts nav gluži par to.
Cik no bērnības atceros,viņa allaž ir sūdzējusies par visām iespējamajām slimībām (kuru viņai beigās nemaz nebija,bet patīk tēlot "upuri"),sauc sevi par izdzīvotāju (lai gan tā situācija,par kuru viņa nemitīgi runā,absolūti NEbija dzīvībai bīstama),dzērumā ir pazaudējusi neskaitāmus telefonus,ir tikusi aplaupīta,vienvārdsakot - viss iespējamais.
Mēs allaž centāmies viņai palīdzēt,bet mammas un vecmāmiņas attiecības vienmēr ir bijušas sliktas,ome uzskata,ka mums jābūt viņai par pilnīgi visu pateicīgām,ka viņa "upurējusi savu dzīvi" bērnu dēļ,u.t.t,savukārt mamma pārmet,ka viņa vienmēr jaukusies mammas privātajā dzīvē,"aizbiedējusi" prom manu tēvu un tā tālāk.
Tad nu es viņu satieku ik pa laikam,bet ,diemžēl,lielākoties viss beidzas ar bļaušanu,asarām un apvainojumiem.
Manuprāt,viņai vairs nav viss kārtībā ar galvu,jo - kad uznāk t.s. "trakie" - tur visu kaut ko nākas dzirdēt; Viņai telefonu noklausoties,kaimiņiene vēloties šai atņemt dzīvokli,visi gribot noindēt,u.tml.
Nemitīgi runā par miršanu un mums esot visas viņas bļaušanas un "trakie" jāpaciešot,jo viņa esot veca un mums neesot tiesību pārmest. Cilvēks arīdzan absolūti nespēj ieklausīties,visu laiku tikai maļ savu,diskusijas nederēs.
Ko lai dara? Varbūt jums ir bijusi saskare ar šādiem ģimenes locekļiem? Vai viņai būtu jālieto kādi medikamenti? Zinu,ka neesat ārstes,bet varbūt tiešām ir kāda pieredze.
Bija doma aizvest pie psihoterapeita uz konsultāciju,bet viņa ne pa kam neiešot.
Varbūt ir kāds padoms,kā saglabāt vēsu prātu šādās situācijās? Ko labāk teikt/neteikt?
Esmu tiešām apmulsusi un katra viņas ciemošanās šeit ir tiešām smaga,bet omīte man tikai viena,līdz ar to gribētos jau saglabāt labas attiecības.
Atvainojos par garo tekstu.
1440
