Tām kurām liekas, ka viņu dzīve ir "slikta"

Atļaušos nokopēt no blakus diskusijas (par aizkustinošo stāstu) citātu, bet kurš atbilst manām domām par šo tēmu:

Man laikam vienīgajai riebjas šādi stāsti!

Šādi stāsti var Tev iedot savādāku perspektīvu uz lietām, kaut vai uz neilgu laiku.
Laikam, nav domāts visiem. ;)

Cilvēka pašsajūta (līdz ar ko domas par to, ka viņa dzīve ir slikta) noteikti nav atkarīga no tā, vai viņam ir rokas un kājas vai nav.

Diez Tu to pašu varētu pateikt, ja Tev būtu līdzīga situācija?

Margo, lielākai daļai tomēr tā nav (neskatījos video).

Cilvēki, kam amputē roku vai kāju bieži nevar ar to samierināties... īpaši jaunieši.

Redzi, cilvēka pašsajūta var būt atkarīga no ķīmiskiem procesiem galvā, piemēram, serotonīna trūkuma. Roku un kāju esamība nenosaka to, vai serotonīns ir pietiekamā daudzumā organismā. Tas ir tikai viens arguments.

Lancaster,

Cilvēki, kam amputē roku vai kāju bieži nevar ar to samierināties... īpaši jaunieši.

Protams. Es runāju par to, ka cilvēkiem, kuriem ir visi ķermeņa locekļi, nevajag likt par piemēru cilvēku, kuram trūkst kāds loceklis, bet kurš ir apmierināts ar dzīvi.

Margo, ja viss būtu tik vienkārši, tad visa pasaulē ēstu šokolādi un būtu pārlaimīga :)

Diezin vai meitenei, kurai 20 gadu vecumā amputēja kāju, mākslīgi paceļot serotanīna līmeni, var padarīt viņu pārlaimīgu.

Mūsos ir nedaudz sarežģītāks hormonu kokteilis, kas ir daudz no kā atkarīgs un ko mākslīgi ar ilgtošu iedarbību nevar sajaukt...

Cilvēka pašsajūta (līdz ar ko domas par to, ka viņa dzīve ir slikta) noteikti nav atkarīga no tā, vai viņam ir rokas un kājas vai nav.

tad es šo nepareizi uztvēru...

Protams, ir apbrīnojams cilvēka optimisms un apņēmība arī šādos apstākļos. Bet nekādā gadījumā nedomāju, ka šādi stāsti kādam varētu likt justies labāk - apmierinātības un laimes sajūtai nav jābūt atkarīgai no tā, cik ļoti dzīvē nav paveicies citiem.

Šausmīgi bēdīgi.
Itkā video veidots iedvesmojošs, cik nu es pārskrēju pāri tam,jo tādus skatus nevēlos pētīt tuvāk, bet reālitātē cik liela daļa no invalīdiem kļūst tādi? Kad mīl dzīvi un baigi cenšās dzīvot vairāk un labāk ,nekā veselie cilvēki?
Un mēs skatāmies uz šo cilvēku un domājam - wow! tieši tā ir jādara, ja kaut kas tāds notiek dzīvē, tā ir pareizā pieeja kā dzīvot. Taču realitātē, man šķiet, ja Tev tā notiktu (tfu tfu tfu) ,Tu sabruktu un domātu kā padarīt sev galu, nevis uztvertu to kā izaicinājumu, Dieva dāvanu vai ko tamlīdzīgu.
Es domāju,ka šis cilvēks tāpat ir ļoti,ļoti nelaimīgs un tas nav pareizi, ka viņš smejās par sevi un ļauj citiem to darīt. ( Tajā vietā video,kur viņš stāsta jokus par savu invaliditāti)

Lancaster, manuprāt, tu mani nepareizi saproti. Laimīgs un nelaimīgs var būt jebkurš - ar rokām vai bez tām un nav vajadzības salīdzināt divu cilvēku pašsajūtu - tā ir mana galvenā doma.

Cilvēku es apbrīnoju, bet neesmu no tām,kas skatoties uz citu cilvēku nelaimi priecāsies,ka man viss ir labi.Nevar salīdzināt divu cilvēku dzīves. Tādēļ arī šis video mani nu nekādi neietekmēja.

Alright, pēdējā reize, kad es pats veidoju postu, cilvēki paliek "butthurt" pārāk ātri. :D

Tieši tā! Tāpat cik stāstu ir par nabadzību pasaulē, par bērniem Āfrikā,kas mirst badā, kam nav pat ūdens utt. Arī tie stāsti diez ko neliek mums aizdomāties. Uz mirkli nodomājam - jā, cik labi, ka mums ir ūdens, pārtika, ko nopelnam utt. Bet tas ātri aizmirstās. Nevar taču katru mīļu brīdi pārlaimē priecāties par ūdens glāzi.

tas nav pareizi, ka viņš smejās par sevi un ļauj citiem to darīt. ( Tajā vietā video,kur viņš stāsta jokus par savu invaliditāti)

Izklausās kā pašaizsardzība..

Doma nebija tāda, ka tev jājūtas labāk, jo citiem iet sliktām, bet gan ja citi savā situācijā var izbaudīt dzīvi, tad mums par savu arī nebūtu jāsūdzas.

Āfrika vispār ir diezgan diskutējams jautājums. :D

Vispār atkarībā kāda ir invaliditāte,ja zaudēta kāja vai roka,kuru var aizvietot ar mākslīgo,tad jau vēl nav tik traki,bet ratiņkrēslā sēdēt...hm....!

Man gan šķiet, ka šādi stāsti ir ļoooti iedvesmojoši un liek aizdomaties par dzīvi. Nav jau tagad jāraud spilvenā, ka kādam kaut kas nav, bet tomēr manīpamostas otra elpa, kad es redzu, ka cilvēkas pilnīģā bezizejā tomēr atrod dzīesprieku. Īpaši ņemot vērā, ka tas ir īšts cilvēks, nevis izdomājums.

Doma nebija tāda, ka tev jājūtas labāk, jo citiem iet sliktām, bet gan ja citi savā situācijā var izbaudīt dzīvi, tad mums par savu arī nebūtu jāsūdzas.

Bet tādi mēs esam. Tā mēs visu mūžu dzīvojam, tāds ir mūsu dzīvesveids un tā ir mūsu rutīna, un vienmēr kaut kā pietrūks. :D Vienmēr kāds par kaut ko būs neapmierināts, kādam dzīvot traucēs šķībi pirksti, vai līks deguns, vai nesmuki zobi, celulīts utt utt utt. Neviens nedomā ,ka cik forši,ka man vispār ir pirksti, tas nekas,ka līki!