Vīrietis armijā

Man brālis dienē, pēc dažām nedēļām brauks atvaļinājumā atpakaļ uz LV,tikai uz 2nedēļām, tad atpakaļ. Šis jau ir kāds 5 gads..

Draudzenes puisis šobrīd ir Afganistānā misijā. Draudzene netiek galā ar uzmanības trūkumu, viņai ir ļoti grūti. Būtībā sazināties ir iespējams, ja ir gribēšana to darīt.
Ikdienā, kad puisis ir Latvijā, bieži vien jāsadzīvo, ka džeks naktis pavada nevis mājās gultā, bet mežos, dzīvo kojās, jo tāls ceļš braucams līdz mājām utt.
Ne katrs var sadzīvot ar to. Ir jāgrib. Bet ja grib pa īstam, tad var :)

Gada laikā viņš atbrauc uz LV vienu vai vairākas reizes?

Kam draugi un paziņas ir aktīvajā militārajā dienestā, kad atbrauc mājās kādi viņi ir psiholoģiski?

Skatoties uz kādu vienību viņš vēlas doties, manējais jau sen dienē armijā, 12. gadu jau. Viņš vienu reizi tik ir bijis misijā, man grūti samierināties, ka viņš strādā 24h un nav pa nakti mājās. Tagad ir iespēja ka viņš strādās katru dienu, bet līdz 5 vakara, tad jau redzēs kā būs. Neesam vēl pieņēmuši galējo lēmumu.

Tas ir grūti, atbrauc, pasaka čau un atkal ir projām. Ja vēl dodas misijās uz ilgu laiku, atbrauc atpakaļ vairs ne tādi, kādi aizbrauca, laikam jau redzētais/piedzīvotais ļoti ietekmē un ne visi spēj tikt ar to galā.

Manējais pēc misijas bija mainījies, tāds jocīgs palicis. Vairāk uz agresīvo pusi, bet pēc tam palika atkal tāds kāds bija vienmēr. Nekad vairs negribētu, lai viņš dodas vēlreiz prom, bija grūti bez viņa.

May, kā Tu sadzīvoji ar to, ka viņš nav blakus un tik ilgi ir prom?

Skarbi jau ir tur , tur jau nav viss miksts un pukains ,..ka jau armija.

Pastāstiet vai tā ir taisnība vai tikai baumas, ka cilvēki atgriežoties no misijas ir psiholoģiski sadragāti, neadekvāti un agresīvi?

Draugs ir armijā, nemaz tik bieži nav prom, viņš gan strādā darba dienās 8-17.00, protams, šad tad ir kaut kādas mācības, bet tās ir pāris reizes gadā. Šobrīd gan ir komandējumā uz 4 mēn., misijā vēl nav bijis.
Ir atšķirība vai viņš domā vēl uz akadēmiju iet,jo tad stabili 5 gadus bus lv un mācīsies :-)

chiepa_Bija grūti izturēt to laiku, sazvanījāmies, rakstījām viens otram vēstules pa pastu, internetā, bet vieglāk nebija. Bija pa starpam atbraucis, bija grūti atkal laist prom. Vairs negribētu tik ilgu laiku dzīvot šķirti, ja ļoti vajadzētu finansiālo situāciju uzlabot, tad laistu, bet galējā variantā.

Tie, kuri devās misijās, jau pirms tam neizcēlās ar īpašu savaldību, patika iedzert. Atbraucot, bija pilnīgs čau. Iedzēra un kļuva par zvēriem ar drausmīgu agresiju, kas visur spraucās laukā, līda kautiņos, likās, ka viņiem tā ir fiziska nepieciešamība kādam darīt pāri, izlikt agresiju, naktīs murgoja, ne no kā likās, ka čaļiem pilnīgi aiziet ciet. Un jā - arī dzert sāka vairāk un agresija izpaudās biežāk un vairāk. Runāju par sev zināmiem konkrētiem cilvēkiem. Bet - visi taču nepaliek tādi, laikam jau no psihes daudz atkarīgs, vismaz, ne par visiem tika tādi šausmu stāsti dzirdēti, arī tādas agresijas izpausmes nemanīju no visiem.

Miss_Tiina, ne visi. Man tuvs cilvēks ir bijis Afganistānā divreiz, pirmajā reizē bojā gāja viņa kolēģis. Tad domājām,ka nāks pie prāta un vairs nebrauks, bet aizbrauca otreiz. Atgriežoties bija nerunīgs, tāds savāds no sākuma, bet nu ir atguvies. Nav agresīvs, par to daudz nerunā un plāno doties vēlreiz.
Sazinājāmies internetā, zvanīja pa telefonu, bet neko daudz stāstīt jau nevarēja,jo visu noklausās. Tas pusgads paiet ātri, pierodi un nemaz nemani.

chiepa_
Tu tik par sevi vien uztraucies kā Tev bez viņa būs. Tu labāk padomātu kā būs ar viņu, ja aizsūtīs misijā. Nākotnē teorētiski NATO spēki varētu tikt nosūtīti uz Sīriju vai pat Irānu. Vai Tu esi painteresējusies kas notiek Sīrijā vai kas agrāk un tagad notiek Irākā un kas notiek ar karavīriem kuri atvaļinājušies jo aktīvā militārā dienesta?

Pēc šādiem gadījumiem joprojām eju ar līkumu no visiem militāristiem, tā forma vien izraisa riebumu.

Bet zinu arī ne tik pozitīvu piemēru, kad puisis atgriežas un ir kā es saku "ar putniem". Kā savā pasaulītē,paliek dīvains,agresīvs. Visādi gadās, no cilvēka atkarīgs.

marchixa
Nevar visus militāristus mest pār vienu kārti, ir nozīme civēka intelektam un tam kurā armijā dienē un kurās misijās piedalās vai otrādi.

Tie gadījumi par ko Tu runā daļēji paši ir upuri. No vienas puses viņi savu ceļu izvēlējās bet no otras puses izpildīja pavēles par ko arī vēlāk samaksā. ASV atvaļinātie militaristi ik dienas izdara 22 pašnāvības.

Ja gribēs kau ko vairāk nopelnīt tad jābraukā misijās.
Tas nav priekš ģimenes cilvēka.

Mans tēvs, nu jau pensionēts no dienesta, atbraucis no misijas bija mainījies uz labo pusi.
Lai gan kopš tā brīža katru nakti pa miegam runā. ( tas gan laikam ir arī tagadējā stresa nopelns)
Ģimenes saites kļuva ciešākas, rūpes un mīlestība pret sievu un bērniem.
Tas viss ir atkarīgs no paša cilvēka. Viņš vienmēr bijis morāli spēcīgs cilvēks, tāpēc armija viņu padarīja vēl stiprāku un dzīvesgudrāku.
Vienīgi tēva pietrūka. Sestdienas un svētdienas, ko viņš pavadīja mājās - tā bija atpūta pie TV, jo ir fizisks un morāls nogurums.
Ja uz armiju dosies garā vājš puika, kurš nevēlas pievērsties lietai nopietni un atdot tai sevi visu , tad tādam psihe arī saies čupā.
Dienestam jābūt sirdslietai.
Cik vīrieši, tik variantu.

Arī tagadējais draugs apsver domu stāties armijā. Es to atbalstu, lai gan zinu , ka tas būs grūti.
Es to redzu kā vīrišķīgu, respektablu profesiju.
Bailes un asaras būs vienmēr, bet vajag paturēt prātā to, ka nevar otram aizliegt darīt to, kas citam tuvs. Ja nevar samierināties, tad jāsamierinās.. un ja tad vēl nē - tad labāk atvadīties.