Just līdzi

Katru dienu (ne tikai darba dienās), vismaz reizi sazvanamies vai nosūtām kādu sms viens otram. Tā mums ir pieņemts kopš attiecību uzsākšanas un ir palicis nemainīgi arī pēc vairākiem kopdzīves gadiem.
Jūtu līdzi, ja viņš par kaut ko pažēlojas. Cenšos uzmundrināt kaut kā.

Jūtu līdzi, ja vajag, bet viņš nav čīkstētājs, tādēļ tas sanāk reti. ;)

Nežēloju un netieku žēlota. Drīzāk sapurinam viens otru vai palīdzam ar kādiem sīkumiem. Nekādas žēlošanas.

Pedeja laika jaa - zelot nezeloju, bet pasaku, ka vins ir malacis, ka vinam tas izdodas, es ta nevaretu vai, ka lepojos ar vinju. Pa jokam saucu vinju par ciniiti (no parunas "mazs ciniitis lielu vezumu nes" va " gazh?"). Nu, katra zina meginu uzpucet vina uzplechus ka saka :D Pedeja laika viss ta sakrita, ka viss viss ir uz vina pleciem - ari es, kurai vajadzeja edienu gulta pienest.

Sazvanamies apmeram 5x darba laika, apspriezam svarigus un nesvarigus jautajumus. Vispar mums iegajies sazvanities pa dienu, ja viens otram nepiezvana, tad uzreiz liekas, ka kaut kas noticis.

Manējais nav nīdētājs,tāpēc nav par ko žēlot, ja runa iet par darbu vai kaut ko ikdienišķu. Ja redzu ,ka atnāk noguris vai neomā, ar vārdiem nežēloju labāk piedāvāju masāžu un appuišoju viņu, lai viņam nekas nav jādara. Ir reizes, kad labāk vispār likt mieru, lai atpūšas.Viņam vispār liekvārdība,salkanība un tādas lietas nepatīk, tāpēc esmu iemācījusies neuzplīties virsū bez vajadzības.
Ja runa iet par veselības problēmām vai kādu citu smagu situāciju, tad gan žēloju un jūtu līdz un pati pārdzīvoju.Tad arī tas tiek pieņemts no viņa puses, bet ja es ikdienā plītos virsū viņam un izteiktu savas žēlabas par to kāds viņš nabadziņš, ka viņam tik daudz jāstrādā utt, tad nebūtu labi. Viņš man tāds savrups un skarbs padevies. Eh, ko lai dara :D
Kad viņš darbā, tad retu reizi patraucēju, ja vajag ko svarīgu, bet tā ar mazsvarīgiem tekstiem neapmainamies.