Ja varētu dzīvi sākt no jauna

Nebūtu pabojājusi savu dzīvi ap 15-17.gadiem, tagad viss būtu daudz savādāk. :)

Izmainītu vienu notikumu, kas bija pusaudžu gados. Pārējais ir ok, jo nezinu, kā dzīve būtu iegrozījusies, ja izdarītu citādi.

Ja varētu sākt visu no sākumā:
1. labāk izturētos pret kādu cilvēku, kuru zaudēju. Viņš man bija tuvs, bet diemžēl tā īsti to viņam arī nekad nepateicu;
2. studētu ārzemēs;
3. efektīvāk izmantotu Treknos gadus;
4. nekad neprecētu savu bijušo sievu.

Tas īsumā, šķiet, būtu viss.

Nestudētu, bet izmācītos sākumā 34 profenē par fotogrāfu. Un tam veltītu daudz laika, fotoklubi un etc. Mācītos vācu valodu, un nepamestu klavierspeli un kori.

oi, ljoti daudz ko darítu savádák :D vismaz 3 cilvékus izsvítrotu no savas dzíves, nekad nebútu sákusi ar vinjiem draudzéties/veidot attiecíbas. ai, no pilníga sákuma negribétu sákt. gribétu no gadiem 20 sákt to sho darít savádák

man patīk tas, kāda esmu tagad un kāda mana dzīve ir tagad. Ja es neizietu tām lietām, kuras padarīja manu dzīvi ne tik rožainu, tad tas viss man nebūtu.

Bet viena lieta ir gan - atrastu naudu savas labākās draudzenes ārstiem... nebiju zinājusi, ka viņai viss tik nopietni, jo viņa to slēpa. Kopš februāra man uz šīs zemes viņas vairs nav...

Es noteikti no pirmās klases ietu mūzikas skolā, dziedātu un mācītos spēlēt vēlāk ģitāru un klavieres. Būtu bijusi mīļāka pret vecākiem, un pēc vidusskolas uzreiz brauktu studēt uz ārzemēm.

Esmu apmierināta ar to, kā dzīvoju šobrīd. Reizēm gan mēdzu aizdomāties par to, kā būtu, ja Lutonas universitātes aizpildītos dokumentus būtu aizsūtījusi. Bet tad es noteikti šobrīd nebūtu tur, kur esmu, tāpēc to laikam es nemainītu.

Ir viens notikums, kuru es gribētu mainīt. Reiz vienam sev ļoti tuvam cilvēkam izdarīju ļoti sāpīgi un uz to brīdi šo cilvēku salauzu. Nav bijusi diena, kad to neesmu nožēlojusi.

Ir 3 dažādi scenāriji kādus es labprāt gribētu uzzināt kā būtu ja būtu.

Agrāk iegādātos mugurkaulu, pašapziņu un raksturu, vispār sāktu dzīvot agrāk, tas aiztaupītu ļoti daudz pārdzīvojumu un noteikti saglābtu pāris draudzības.

Būtu sākusi studēt citā virzienā, citā valstī un uzaicinājusi vienu cilvēku uz tikšanos.

Varbūt nedaudz pamainītu kaut ko attieksmes ziņā pret līdzcilvēkiem. Un nebūtu pieļāvusi vienu kļūdu savos 17, šobrīd dzīves scenārijs noteikti būtu diezgan savādāks. :) Tas gan nenozīmē, ka labāks.

"Nārnijas hronikās" ir citāts "..pat Dievs nezin, kā būtu, ja būtu..", kas man liek aizdomāties, ka dzīvē nav to "ja", ir tikai tā kā ir un savādak būt nevar/nevarētu būt bijis.
Šāda doma atvieglo dzīvi un liek nekavēties pārdomās par mums šķietami palaistajām izdevībām un savādākiem dzīves scenārijiem.

Censtos nebūt tik klusa, būtu atvērtēka pret cilvēkiem. Censtos iesaistīties visādos piedzīvojumos, nebaidīties no lietām, no kurām nav jābaidās.

1. Nesabojātu sevi tīņu gados- nebūtu tik daudz laika pavadījusi ballējoties. Ne tik daudz par
2. Mācītos eksaktajā, nevis humanitārajā klasē vidusskolā.
3. Nepamestu spāņu valodas un vācu valodas mācības.
4. Neuztetovētu divus idiotiskus tetovējumus.
Laikam viss

Ne tik daudz par veselību, bet gan par domāšanu. Pazaudēju interesi visā patiesajā, notrulinājos.

Es sevi nekad nešaustu, bet ja man būtu iespēja - ir lietas, ko es viennozīmīgi mainītu, taču negribu sīkāk stāstīt, lai tas paliek tikai pie manis.

Sāktu normāli trenēties pēc leangains metodes jau no 16 gadu vecuma. Tad gan vēl tāda īsti neeksistēja, bet bija citi līdzīgi varianti.

Ir lietas, kuras noteikti darītu savādāk, izdarītu citas izvēles, nelaistu savā dzīvē un nedibinātu kontaktus ar noteiktiem cilvēkiem.
Un jau vidusskolā būtu uzlikusi mīksto daudzu man nenozīmīgu cilvēku domām un nekautrējoties aizstāvējusi savu viedokli, kad tas vajadzīgs, neuztraucoties, vai tas saskan ar masas vai krutās kliķes domām.

Brīdī, kad saņēmu spiedienu "darīt kā pareizi" būtu izdarījusi, kā gribējās. Nebūtu izniekojusi kādus gadus piecus.

Ticu un jūtu, ka visu sakarā ar cilvēkiem - draudzības, naids vai jebkādas savādākas attiecības, es nemainītu.. un tikai tāpēc, ka es ar katru dienu jūtu arvien vairāk to, ka katrs aizgājušais cilvēks, katra pajukusī draudzība atbrīvo vietu jaunai - labākai.
vienīgais, ko mainītu sevī - būtu aktīvāka kopš bērnības un piespiestu sevi vairāk.. jo it kā gāju visādos virzienos, dziedāju, dejoju, zīmēju, vienīgi - nesportoju. :D nu tad tā - nebūtu pametusi visu to mūzikas lauku, jo nemaz tik štruntīgi nedziedu.. būtu gājusi sportot, kaut to pašu basketbolu spēlējusi, ko es vispār arī centos, mācījos un mēģināju, bet pametu pašā sākumā. būtu gribējusi to, lai jau tajos gados būtu tāda mērķtiecība kā šobrīd.
domāju, ka plusi būtu vairāki tam visam - vēl plašāks draugu/paziņu loks, hobijs, ar ko aizpildīt brīvo laiku, jo šad tad liekas, ka to cilvēku par maz un brīvais laiks par daudz :D
bet tādi nopietni notikumi pagātnē nav bijuši, nav arī nekas tāds, kam scenāriji vairāki un es domātu - a ja nu es būtu darījusi tā vai šitā.. un labi vien ir ;)