Vai jums ir bijusi sajūta, ka esot ilgāku laiku ar savu otru pusīti, jūtat, ka sāk dzirksts pazust? Zināt, ka cilvēku mīlat, bet tajā pašā laikā neredzat ar viņu nākotni? Vai tā doma jums ir bijusi tikai īslaicīgi, vai tomēr sapratāt,ka vēlaties sev savādāku nākotni,saņēmāties un izšķīrāties?
Pedējā laikā jūtos ļoti nomākta. Agrāk viss bij brīnišķīgi, bet jau apm. pusgadu mūsu attiecībās nav nekādas dzirksts. Kopā esam tikai nepilnus 3 gadus, bet vienam pret otru ir iestājusies pilnīga vienaldzība. Itkā daudz nestrīdamies, sadzīvojam labi kopā, bet nav nekādas kaisles,pārsteigumu,mīļvārdu,ikdienā nesazvanāmies un nerakstām mīļas sms vispār.. :( Intīmas attiecības ir labi, ja reizi 3 nedēļās, kaut gan esam jauni, 22, 29 g.
+ vēl pie tam es nespēju iedomāties viņa radus,tuviniekus savā nākotnē, jo atiecības ar viņiem ir diezgan saspīlētas,viņi ir ļoti skeptiski,jo viņu dēlam ir jābūt ideālai meitenei,un visu laiku salīdzina mani ar iepriekšējām,pat to atklāti pasakot. Būtībā saraksot visus + un -, mīnusu ir vairāk. Bet cilvēku cienu un mīlu, negribu tā vienkārši pazaudēt..
Kā domājat vai ar laiku viss var laboties? Vai arī vnk nav īstais cilvēks? Ko jūs esat darījušas, lai kopīgiem spēkiem uzlabotu attiecības?
p.s. pa ilgiem laikiem sevi pieķeru pie domas, ka skatos uz svešiem brīviem puišiem, bet tad attopos un sevi lamāju, kā gan es varu iekārot citu, ja esmu aizņemta... ehh
117
