Strīdu karstumā....

Ka nemīl mani,ar tādu nopietnību un tieši acīs skatoties. Tas bija briesmīgi

Nav nekas tāds bijis.

Man ļoti sāpīga bija salīdzināšanas tēma. Reiz mans ex pateica, ka meitene, kuru ne par kādu foršo neuzskatu, droši vien ir labāka par mani visās jomās (iemesls bija tāds, ka viņa nolika tiesības, bet mans draugs visu laiku pukojās par to, ka man to nav), tad nu arī gribēja man iedzelt, salīdzinot ar to meiteni.

Druags mani nosauca par stulbeni:D :D
Tādā ziņā es esmu impulsīvāka un pasaku daudz vairāk.

Kad man negribejas iet studet, vins man pateica " nedoma, ka visu muzu varesi hlopatj ar savam actelem un dabut caju" (teikts bija krievu valoda),,, aaa ka es raudaju, bet macities aiz
gaju:D

Vinam esmu teikusi, ka labak gulesu ar bomzi ara, neka ar vinu viena gulta... aaa tas bija tik sen:D

Strīdos esam viens otru saukājuši vissliktākajos un riebīgākajos vārdos, sakot no kroplis līdz kucei, kā arī visādas frāzes izmetuši, ka tu esi nulle, nekam nederi. Bet visus šos es personīgi neņemu vērā, cik ātri pasakām, jau pēc 5 min sēžam un ēdam kopā un smejamies. Tāds ir vienkārši mūsu strīdu stils :)

Bet ir aizvainojušas dažas sarunas, kur viņš piemēram, salīdzināja mani ar 17gadīgu skuķi, pasakot, ka viņai augums labāks. Es esmu modeles tipa augumu un manuprāt daudzas vienaudzes var tikai apskaust, bet salīdzināt ar vismaz 10 gadus jaunāku tīni... tas man joprojām sāp :(

Bija teicis arī, ka es kā sieviete un saimniece nekam nederu, tāpēc mani neprec. Arī ļoti sāpēja. Bet nu tur es vismaz argumentiem varu piekrist, jo patiešam neesmu saimnieciska.

Neesam strīdējušies, bet uzskatu, ka jādomā līdzi arī, ko strīda karstumā saka.. dusmas nav attaisnojums pateiktajiem vārdiem!

Oi, kas tik nav sarunāts..gan ka es sarunāju gan ka man kko pasaaka, bet nu protam atrast kompromisu.

Ir bijis šausmīgi, tāpēc to neatbalstu un nepiekrītu, ka strīda karstumā drīkst teikt visu, kas uz mēles. Tas nav attaisnojums, jo tikpat labi arī dažs labs slepkava rīkojies dusmu karstumā, bet noziegums paliek noziegums.

Nedomāju, ka pat strīda karstumā vīrietim būtu piedodami, ka viņš savu draudzeni/sievu nosauc par kuci.

Tēta priekšā, brālis mani, strīda laikā, nosauca par stūlbo kazu (mums bija kādi 16 gadi). Tētis viņam tiešām uzšāva pa muti ar tekstu: lai kā tev sieviete bļautu virsu, tu NEKAD viņu nevari nosaukt šādā vai lidzigā vārdā! Saprati!? Tu esi vīrietis!

Šis gadijums man palicis atmiņā, kā vakardiena :)

Esam strīdējušies, bet tālāk par muļķs, no manas puses, nekas nav aizgājis. Ja vīrs mani strīda laikā nosauktu par kuci..nu piedodiet!

Kad esmu dusmīga,pat ļoti,es tomēr cenšos izteikties normas robežās.Bijušais pateica ko tādu kas sāpēja man ilgi vēl pēc tam,tāpēc varu iedomāties kā jūtas otrs cilvēks.

Kad strīdas ar mani, cilvēks pēc mana teiktā var uzzināt to, cik stipri ir aizvainojis vai sapinājis. Jo sāpinātāka jutīšos, jo vairāk centīšos sliktā pateikt un tur var sagaidīt jebko. Dzelšu pa vissāpīgākajām vietām. Bet nu skarbas lietas varu pateikt arī tad, ja cilvēks vnk to pelnījis un, ja pat man nav diži lielo dusmu, vnk apnikusas viņa izdarības vai kā.
Bet vispār, cenšos nestrīdēties, jo strīdi kā tādi man ļoti nepatīk.

Nekad neko tādu neesmu ne pateikusi, ne dzirdējusi. Nekad to nevarētu ne piedot, ne aizmirst.

Es pat strīda karstumā neatļaujos nevienu cilveku saukt necenzētos , aizskarošos vārdos, jo savi domu var pateikt arī nenolamājot otru.

Jāiemācās paklusēt kad tava kārta dod pretī strīda laikā. Viskarstākās emocijas emocijas ir vissāpīgākās otram. Ja iemācās otram atbildēt mierīgāk vai paklusēt (vismaz 10-20 sek.) kamēr otrs izārdās, tad strīdu ir vieglāk atrisināt. Tas nav viegli, bet ir iespējams.
Ja nu galīgi nevat izturēt un uzreiz jādot pretī, vajag iekalt frāzes kuras nekādā gadījuma neteikt. ( tās kuras pēc tam nākās nožēlot) – personības pazemošanu, projām dzīšanu, sliktāko īpašību uzskaitījums. u.t.t

Strīdējušies esam pamatīgi, bet tā ļoti neesam viens otru aizvainojuši, vai arī tas trakākais ir aizmirsies.

Es savam EX pateicu,ka viņš ir vislielākais melis un solījumu nepildītājs,ko es zinu (bija iemesls tā pateikt). Vēl piebildu,lai mani vairs NEKAD NEUZMEKLĒ!Pēc tās reizes arī neesam sazinājušies. Pagājuši jau 2 gadi. Varbūt,ja es tā nebūtu uzrakstījusi,viņš mani uzmeklētu, kaut ko pateiktu,bet priekškam gan man to vajag?!

Nu tur jau tā lieta ka katram ir sava pieredze. Mana māte ar tēvu arī vienmēr ir lamājušies trīsstāvīgos vārdos, līdz ar to šo modeli es diemžēl ienesu arī savās attiecībās. Un ja tā notiek visu laiku, pie tā pierod un vairs neuztver.

Citādāk ir, ja nekad neviens nevienu neapsaukā un tad pēkšņi kaut ko pasaka, tad gan nevar ne aizmirst, ne pārdzīvot visu mūžu.

Tagad esmu kluvusi pratīgāka un sāku piedomāt, ko saku strīdu laikā. Bet nu ieradusm visa mūža garumā ir ieradums... to ir grūti mainīt.

Pati esmu dzirdējusi ļoti daudz sāpīgu vārdu, kurus vēl joprojām atceros. Pretī esmu dažreiz atcirtusi kaut ko nepatīkamāku, bet neko ievērojamu. Man arī nenāk pār lūpām tie sliktie vārdi, vienkārši nevaru nozākāt mīļoto cilvēku pat tad, kad viņš man sejā saka riebeklības (ar šo puisi neesmu kopā).

Esam pieauguši un strīdu laikā nesakam neko TĀDU, ja nu vienīgi ir sanācis nosaukt vienam otru kādā vārdā - idiots, lose utt. :) bet lai es kādreiz pateiktu, ka nemīlu vai ko tādu, nezinu kam būtu jānotiek. Vienīgais ko jaunības trakumā teicu, ka lai meklē sev citu, ja kaut kas nepatīk, bet vairs nemētājos ar tādiem vārdiem, jo man nepatika, ka man to atpakaļ teica :)