Esmu ļoti sadusmojusies uz "draudzeni" ,kura vienkārši izlēmusi ,ka neatdos man parādu. Šodien satiku ,prasu parādu, viņa man sāk kaut kādu bezsakaru stāstīt ,ka pirms vairāk vkā 5 gadiem es esot citai meitenei bijusi parādā ( kopīgai "draudzenei" ) un viņa man netaisās to parādu atdot. Tā viņa esot izdomājusi un runājusi ar to otru. Kāda viņai daļa kas noticis pirms entajiem gadiem, ne mūsu starpā? Sākumā teicu -nē tu man atdosi to pārādu! Summa nav liela, vēlāk pateicu- labi ,ja tāda bomzene esi ,nedod ar. Viņa par tādām lietām neapvainojās ,pasmējās tikai. Tāda uztvere, brīvdzīvotāja ,brīvdomātāja ,riebjas, visiem uz kakla dzīvo.
To naudu man nevajag no viņas ,lai jau paliek. Man tomēr ir pašcieņa.Negribu vairs ar viņu kontaktēties. Pats trakākais ,ka man tikai tādas paziņas ir. Tās taču nevar par draudzenēm nosaukt. Brīžiem vēl kaut kādas vēlmes pāri kaut ko nodarīt, ļauni jociņi. Bērnudārzs. Bet kāpēc man nevar būt normāli draugi? Nav! Es gribu justies kā cilvēks ,novērtēta ,saprasta, saklausīta. :(
2829
