Suns un skrējēji

Es pateiktu - ej dirst un laimīga staigātos tālāk ar suņuku! :)

Teletūbij, tiklīdz kā lūdzu padomu, kā man būtu bijis jāreāģē, Tu mani informēji, ka izraisu Tevī riebumu. Tālāk iepostēji neko neizsakošu rakstu no visai apšaumāba avota. Kādus argumentus gaidi, ja neko sakarīgu neesi pateikusi? :)

Mi amor un Antonella,


ļoti labi vecāki audzinājuši. Tas skaitās normāli, ka sieviete ar ratiem ir pārāk slinka( vai dumja?), lai sabīdītos uz tām pāris sekundēm, viņa ietiepīgi stums ratus un pati ies tiem sānos blakus, bet man ar suni, kuru nereāli paķert padusē, jākāpj uz vienvirziena ielas ar intensīvu satiksmi? :D Nu burtiski jālec zem riteņiem? :D

Neizlasīju visu diskusiju. Bet te vairākkārt minēts, ka bail no lielajiem suņiem, bet mani skrienot ir nokaitinājuši tieši mazo suņu īpašnieki. Palaiž toju vai čivavu vaļā no pavadas, un šie man skrien zem kājām. Man jāmaina ritms, jāizvairās, da nu nafig. Bet ja es spertu tam sīkulim vai uzmītu virsū, vot tad gan priecīgi tie saimnieki nebūtu.
Neomulīgi jūtos, kad nākas sastapties ar bezsaimnieka suņiem. Tad nemainu ritmu, nepievēršu uzmanību, skrienu garām, tpu tpu - nekādu incidentu nav bijis.
No lielajiem nav bail- daži rajona biedri pat atpazīst un nolaiza kāju :D
Kad pati skrienu ar suni, tad sagaidu, lai vaļā palaisto suņu saimnieki spētu kontrolēt savu suni, jo manējam grūti spēlēties ar tiem un reizē skriet man līdzi.
Bet tie, kuriem kaut kas nepatīk un purpina sev zem nāss, man vispār pofig- lai baidās, lai viņiem nepatīk mans suns, tās ir viņu tiesības, tāpat kā manam sunim ir tiesības turēt sliktu prātu uz dažiem īpašiem indivīdiem.

Iespējams, ka bija jau sagurusi un vienkārši baidās no suņiem,

šis arī bija iemesls, neņem galvā, daudz tādu bābu, kuras visus un visu ienīst ;)

man pret suņiem iebildumu nav nekādu. no saimniekiem gaidu tik vien, lai būtu pavadā novaldāmā attālumā, pati arī ieturēšu distanci.
ja mans suns uzvedas adekvāti un ir pavadā un kāda kaza kko purpina tik skaļi, ka dzirdu arī es, saņemtu tikpat skaļu ieteikumu paārstēt nervus un iedzert kādu nomierinošu ripiņu. esmu par savstarpēju cieņu un harmonisku līdzpastāvēšanu, bet tai jānāk no abām pusēm.

un teletūbijs tiešām nevinu "argumentu" nav minējusi.

Esmu gan suņa saimniece, gan skrējēja šad tad.
Skrienot it īpaši lielu suni savā tuvumā bez pavadas redzēt nevēlos, jo man ir bail no liela auguma suņiem, bet nekāda naida nav. Noskriešu garām, samainīšos ar saimnieu un uzsmaidīšu sunim, ja tā gribēšu.
Savu suni nelaižu vaļā un nevēlos, lai sveši tam nāktu klāt un glaudītu (bērni ir mēģinājuši daudz, jo sune super draudzīga). Aplaužu šīs abpusējās simpātijas, jo suns ir dzīvnieks, man par viņu jāuzņemas atbildība un sekas. Laukos mazliet savādāk, šad tad palaižu un tur viņu ņurca kā vien var pazīstamie. Bet ne pilsētā.

Te parādijās neapmierinātība par māmiņām ar ratiņiem, kas iet un domā ka viņām pieder visa ietve, nevaig nemaz suni, lai viņas ignorētu tevi un nelaistu garām, vai nu lec zem riteņiem vai garā zālē, vai lien pa krūmime bet garam normāli nepalaidīs, tas nav par visām māmiņām ar ratiem, bet ir novērots ka tā mēdz darīt.

Mani gan māmiņas laikam nav nelaidušas garām, bet ir bijis tā, ka ieraugot suni, mammas demostratīvi paķer savus bērnus un jau no 20 m tāluma stāsta, ka suns kož, suns slikts utt :D Vot, par šito es brīnos - kamdēļ bērnam radināt bailes jau no bērnības un vel to darīt ar tādu agresiju.

Es tiešām gribētu sagaidīt no Antonellas un Mi Amor atbildi, vai tik tiešām audzinātam cilvēkam jālec zem riteņiem un jāpavelk suns līdzi, lai tikai kāda ar ratiem var kā viņai ērtāk pastaigāties. :D