Uzmest lūpu

Vai, es apvainojos biežu un par sīkumiem .. saprotu, ka nav tā vērts, bet citādāk nevaru. Sliktās emocijas nekrāju sevī, jo tiešām ticu, ka nav labi būt dusmīgai, bet vienkārši ar to cilvēku pārstāju kontaktēties, kamēr saprotu, ka esmu apvainojusies ne par ko, vai otrs ir labojis savu kļūdu. Grūti ar mani laikam :)

Ja mani kāds var dziļi aizskart, tad tikai cilvēks, kurš man ir ļoti dārgs, kura viedoklis svarīgs un tāpēc "sāp" utml. Protams, laiks nomierina emocijas, ātrāku variantu nezinu.

Šoreiz cilvēks ir dārgs, jā, ignorēšana nederēs. Zinu, ka tas viss ir manā galvā, ka jāpiedod, bet neiet kā pa diedziņu šoreiz.

Laikam te ir vietā teikt, kas ir apbižotājs. Vīrs, ģimenes loceklis vai kāda draudzene... pret katru no šīm grupām dziedināšana ir absolūti atšķirīga :)

Es dzīvoju pārliecībā, ka ne uz vienu neesmu apbižojusies, bet pēdējā laikā manī krājās kaut kāds rūgtums attiecībā uz savu māti... Cenšos to pārdomāt un kaut kā sagremot, jo arī baidos, ka tas varētu pāraugt kaut kādās slimībās. Pagaidām ne pārāk sanāk...

Bet bijā kāds cits gadījums ar apbižošanos... No sākuma likās, ka viss ok, bet jo ilgāks laiks pagāja, jo vairāk sāku par to domāt. Un beigās jau pavisam biju sevi nomocījusi, jo domāju nepārtraukti (bez jebkāda iemesla). Pie tam bija jau pagājis apmēram gads vai pat vairāk... Kāds draugs, ar kuru padalījos šajā lietā, man ieteica aiziet un izstāstīt tam pāridarītājam savu sāpi. Ieteica negaidīt atvainošanos, bet vienkārši paziņot par savām izjūtām un noinformēt par tās situācijas redzējumu no savas puses. Tā arī izdarīju. Un kopš tās dienas vairs ne reizi negruzījos par to lietu.

Man ir tāda īpašība,ka es mēdzu pasmieties par sevi.Ja kāds manā klātbūtnē kaut ko pasaka tādu,kad man pēc būtības vajadzētu apvainoties,tad es to pati pārvēršu par tādu kā joku,pasmejos,neuztveru to tik saasināti un līdz ar to neapvainojos,bet reizēm,kad jau ''sakrājās'' un nevar savādāk,tad gan mēdzu apvainoties,aizvainoties.Būtībā jau jāskatās kāda situācija un cik liels iemesls justies apvainotai! :)

DIO - tēvs.

Nu, reizēm varbūt derētu paanalizēt, iespējams, tam otram cilvēkam bijusi taisnība, tā teikt, skaudrā patiesība. Tādā gadījumā, lēnām mainot sevi, pāridarījums varētu pāriet, jo vairs nebūs taisnība.

Protams, atkarīgs no aizvainojuma dziļuma un nopietnības. Vai tās ir pirmā brīža emocijas, kas aizmiglo racionālu domāšanu, vai patiesībā zem tā slēpjas nopietna problēma.

Personīgi, lielākoties cenšos neapvainoties, tā teikt ''neņemt galvā'' vai loģiski visu pārdomāt. Turpretī mans draugs ir viens liels pūpēdis un apvainojas/ uzmet lūpu par visu. Bet viss ir īslaicīgi - papukojas un aizmirst.

Es to saucu par ''nēģera lūpu''. Ka viņš ''uzmet lūpu'', vienmēr saku - atkal tās nēģera lūpiņas.
Šai meitenītei tās ir perfekti atspoguļotas.

_paris

Ko viņš tādu izdarīja, ka nevari piedot?

Tas viss patiesībā ir tik muļķīgi un lielā mērogā tas ir nieks. Runa ir par vienu ceļojumu. Bija runāts, ka brauksim kopā ciemos uz Šveici pie viena drauga/jaunā darījumu partnera, par naudu, ko kopā nopelnam. Bet vienu rītu viņš man piezvana un saka, ka brauks šodien. Ar bijušo sievu. Izklausās pēc jaukas ģimenes idilles, bet diemžēl tā nav. Sieva ir jau paziņojusi, ka viss, ko viņai vajag ir nauda un, kad tēvs to iedos, viņa izvāksies. Nu tur ir visai sarežģīta situācija, bet tas nav galvenais. Kopumā es jutos mazliet pārsteigta par šādu soli. Jo tomēr mums bija noruna un plāns. No malas izklausās smieklīgi un stulbi, bet kaut kā nav patīkami.

Man būtu ļoti padziļināti jāstāsta, lai no malas to sāpi spētu izprast, jo tā jau tas patiesi nav nekas dižs. Kas gan ir ceļojums?! Bet šeit runa ir par to, kas solīts, kas kopā darīts, strādāts.

Tavā gadījumā es ieteikti tēvam pateikt par savām izjūtām. Un tieši nevis izrunāties vai sagaidīt sapratni vai atvainošanos, bet vienkārši pateikt, cik ļoti tevi tas ir aizvainojis un, ka tevī krājas rūgtums šīs situācijas dēļ. Bez tam - pateikt to viņam tieši acīs. Un viss. Negaidi nekādu reakciju no viņa, bet atbrībojies pati - vienkārši atklāti pasakot.

_paris,

ja tam ir pamats un nevis tāda sievišķīga (meitiska) kaprīze, tad varbūt jārunā? Mēs ģimenē runājam un bieži vien, cik nu bieži kāds ir apvainojies vispār, parasti pamatā ir pārpratums. Cita lieta, ja ir iejauktas finanses, tad laikam jāpārskata reāla iespēja no kaprīzes jau atkal.. vārdu sakot pirms dodies kaujā (tēlaini izskaties) pārskati, vai tas karš ir vajadzīgs ;)

p.s. es nodarbojos tik ar minējumiem, bet ja Tev ir vēlme vari droši man atrakstīt privāti :)

Neon, jā, tā noteikti būtu pareiza rīcība, bet negribu ļoti to cilāt, jo kopā jāstrādā...

Es nezinu, DIO, kā tev no malas šķiet? Varbūt arī tā ir mana kaprīze?!

Sodien arī esmu uzmetusi lūpu uz savu vīru, bet dīvaini ka tieši šodien saņemu 4 reizes vairāk sms nekā parasti -es vienkārši ignorēju :D
man mamma mācija -nav ko visādu mēslu dēļ čakarēt sev nervus! :D zinu ka paies dažas dienas un man pāries :D

Man tieši pašlaik šis ir aktuāls jautājums (ne tava situācija, bet sajūtas).
Bet nu laikam jau nekas labāks kā laiks + izrunāšanās nav izdomāts.
Pašlaik mana pieeja ir- nogaidīt, lai nosēžas visas emocijas un to uzplūdā tagad netiktu pateikt par daudz (tā ka "we cant go back") un pēc tam laikam vienkārši ir jāizrunājas.

oo par vēlu nāk mans ieskats naudās, tā ir kad ilgi domāju kā uzrakstīt :D Izrunājies ar tēvu, pasaki kā jūties ,jo saprotu, ka tās dusmas ir nevis par tēvu, bet par tēva maigo sirdi attiecībā pret bijušo sievu ;)

Tas viss patiesībā ir tik muļķīgi un lielā mērogā tas ir nieks. Runa ir par vienu ceļojumu.

Nu tā globāli ņemot, protams, tas ir nieks. Bet tomēr runa ir par Šveici nevis braucienu uz tuvējo Maximu:)
Kā risināt situāciju, nezinu. Atkarīgs no attiecībāam ar tēvu- ja jums tās ir tuvas un atklātas, tad noteikti jārunā. Bet nu notikti šo situāciju un sajūtu nedrīkst turēt sevī- vai nu jāsaka tieši sejā, vai jāizliek uz papīra, vai emocionāli jāizlādējas- jāatspārda boksa maiss u.t.t. Vai arī tīri simboliski jāpalaiž gaisā ķīniešu laterna, iedomājoties, ka palaid vaļā savas emocijas:)