Liktenīgie?

var gadīties, ka katram dzīves posmam ir cits īstais. nepavisam nepiekrītu, ka ir tikai viens vienīgais.

Es tādiem "ilgi un mūžigi" neticu un arī nealkstu pēc tādām attiecībām, jo kā var ilgoties pēc tā, ko nemaz nezini, kāda ir tā sajūta, kad liktenīgais ir sastapts? Tās jau drīzāk var saukt par alkām pēc saviem sapņiem un ilūzijām, nevis pēc tā īstā un vienīgā cilvēka. Bet ir vīrietis, kuru saucu par liktenīgo, jo manā dzīvē ienāca, kad bija visgrūtāk, un viņš tā teikt, izglāba mani. Viņš bija un izbija, nāks nākamais. Un ticu, ka tādi liktenīgie, kuriem ir lemts izmainīt mūsu dzīves ir daudzi.

Es uzskatu, ka nav tādu liktenīgo. Iemīlēties var praktiski jebkurā, jo vēlāk tā iemīlēšanās arī pārtop par pieķeršanos, pieradumu, ko mēdz dēvēt par mīlestību. Ticu, ka ir cilvēki, ar kuriem tu nesaderi kopā, bet tikai tā iemesla pēc, ka tev ir nepieņemami kādas otra cilvēka iezīmes, un to otru neapmierina tavējās. Tas īstais un vienīgais vienkārši ir cilvēks, kurā tevi apmierina viss, un tu spēj pievērt acis uz kaut kādiem mīnusiem, kā arī viņš pieņem tevi. Bet es nedomāju, ka tāds cilvēks, ar kuru ir tik laba saderība, uz zemes ir viens un vienīgais, un domāts tieši tev.

Vienīgi žēl, ka retais atrod sev tādu cilvēku.

Katrs cilvēks, kas ienāk tavā dzīvē, ienāk ar noteiktu "uzdevumu". Pilnīgi visiem cilvēkiem tavā dzīvē ir kāda nozīme. Pāri bieži vien nav liktenīgi kopā uz mūžo, jo gluži vienkārši viens pret otru ir atstrādājuši savu "uzdevumu", piemēram, iemācījuši viens otram kaut ko, lai dzīvē varētu iet tālāk ar pieredzi un mācību kādā attiecīgajā sfērā. Ir daudz tādu pāru, kuriem tiešām ir lemts iet pa dzīvi kopā un caur dzīvi kopā mācīties. Es neuzskatu, ka tas ir kaut kas ietekmējams, ticu ne gluži liktenim, bet tam, ka pirms piedzimu pati izvēlējos pārbaudījumus, kādus sev uzlikt un pati arī izvēlējos cilvēkus, kas šķērsos manu dzīves ceļu, tāpat kā tie cilvēki izvēlējās mani.

Runājot par savu otro pusi, zinu, ka mēs abi esam vēl pirms šīs dzīves bijuši jau kopā un kopā cīnījušies ar dzīves pārbaudījumiem, un arī šoreiz es zinu, ka esam nolēmuši iet kopā visu dzīves ceļu.
Nu, ja ļoti interesē, tad caur meditāciju var daudz ko par sevi un cilvēkiem sev apkārt uzzināt, nu, principā par visu.

Katrs cilvēks, kas ienāk tavā dzīvē, ienāk ar noteiktu "uzdevumu". Pilnīgi visiem cilvēkiem tavā dzīvē ir kāda nozīme.

+++
tam es pat ļoti ticu. ar katru notikumu dzīvē, kas apgrozās gar mani un citiem cilvēkiem, es arvien vairāk ticu tam, ka ir cilvēki, kuri ir gājēji un ir tie, kas paliks. ir tie, kuri ienāk īsu mirkli dzīvē, viņi mazliet uzkavējas, tu izbaudi laiku ar viņu, bet tomēr notiek kas tāds, kas to visu pajauc ārā un cilvēks tikpat viegli pazūd no dzīves. viņš nav palicējs arī tāpēc, ka pats tā grib, respektīvi - mainīt, uzlabot situāciju nevēlas un sanāk tā, ka arī pats cilvēks savu pirkstiņu pieliek, lai nepaliktu.. nav tikai liktenis, ir rīcības un lēmumi!
un te es runāju par draugiem vairāk.. pati es jūtu sev apkārt tik daudz dažādus gadījumus - gan tos, kas blakus ir visu laiku, gan tos, kuri fiziski man nav visu laiku blakus, bet emocionāli es viņus ļoti sajūtu sev blakus, viņi ik pa reizei parādās manā acu priekšā, bet garīgā saikne (cik gudri skan) man ar viņiem , kaut kā mistiski, bet ir visu laiku..
un par tām otrajām pusēm... īstie un liktenīgie - nezinu :) tā var būt jebkura otrā pusīte, kas uzrodas dzīvē, jo ar katru tu ej cauri visādiem notikumiem, dzīvei, mācies un viss jau ir atkarīgs no tām vērtībām un sapratnes, cik ļoti tad tas otrs var būt saprotošs, cik daudz viņš grib izcīnīt un iemācīties un vai vispār to grib :) iespēja tādam būt, tiek dota katram, ar kuru jūties labi un ir jābūt nenormāli spēcīgai saiknei, lai būtu dzīvē tikai viens cilvēks, tur tik tiešām jāiet cauri visam kam, un redzot apkārtējos cilvēkus, ticamība visai maza, jo vislielākais niķis ir visu atstāt un nepacīnīties.. kaut kā tā! doma ir tā pati, kas ļoti izslavētajā bildē, kurā teksts ir aptuveni - dēliņ, redzi, mums iemācīja salauzto salabot, nevis aizmest prom! :)