Kāpēc ir tā, ka puisis man bieži ko lūdz izdarīt, es vienmēr izdaru - uztaisīt kafiju, atnest maizītes, apliet tēju, padot dvieli, aizvērt logu, piepildīt vannu, uzlikt ēdienu uz šķīvja un tā tālāk. Man nav grūti izdarīt šos mazos darbiņus. Bet viņam laikam ir grūti, jo viņš praktiski man to nedara. Uztaisīs sev tēju, bet nepiedāvās, varbūt es arī gribu.
Nu tad palūdz viņam nākamreiz, un pasaki, ka žēl, ka viņš tev arī tēju neuztaisīja, jo tu tik ļoti gribēji. Komunikācija ;-) Acīmredzot, puisim ģimenē nav iemācīts rūpēties par citiem.
Pats viņš diez vai iedomāsies. Ja likšu, tad jau protams izdarīs. Bet nu tas nenāks tā no paša.
Esmu prasījusi, viņš saka, ka viņš taču nevar zināt vai es gribu to tēju teiksim. Es kaut kā pati iedomājos, ka būtu labi uztaisīt viņam to tēju, man nav jāzīlē, vienkārši eju un izdaru
Nu, gadās tā. Es esmu augusi kā vienīgais bērns ģimenē un arī bieži vienkārši neiedomājos tādas lietas. Vienkārši pasaki viņam, ka tev arī gribētos tēju vai kaut ko citu.
mazuiite ruu, tad es jau te redzu potenciālo problēmu. Būs bērns, nebūs spēka, viņš domās, ka vairs nerūpējos par viņu, ka redzu tikai bērnu, sāksies tradicionālais jauno vecāku konflikts :D Kāds prieks...
Ja es eju taisīt tēju, pajautāju, vai viņš arī vēlas, arī, ja esmu veikalā, piezvanu, vai nopirkt kko. Tas arī viņam kkā automātiski iegājies - pajautāt. Kaut ko atnes/padot/nolikt/izdarīt pajautā, ja ir laiks un neesmu aizņemta, tad izdaru, arī viņam varu pajautāt, lai izdara.
Uztaisīs sev tēju, bet nepiedāvās, varbūt es arī gribu.
Tu neminēji, bet es minēšu - viņš nav ekstrasenss. Kur problēma pajautāt? Ehhh, sievietes. :D
varbut tas ir izskaidrojams ar to, ka sievietei sava zina ir ieprogrammetas tas rupes. visi tie mazie darbini liekas tadi pats par sevi saprotams, jo vinai kadreiz bus jabut matei. viriesiem tas viss nenak tik dabiski, ta ir tada spec. sarosisanas, kurai pec tam vajag uzslavu.
Ja iesaista arī jauno tēti bērna aprūpē un vīrietis līdz tam netiek pats aprūpēts kā mazs bērns, tad jau problēmām nevajadzētu būt. Pieaudzis cilvēks sapratīs, ka mazs bērns prasa rūpes un uzmanību.
Es arī reiz lūpu uzmetu, kad kko pajautāju, bet draugs konkrēti noignorēja. Izrādījās, ka viņš tiešām nebija dzirdējis. :D Tagad pārliecinos, ka viņš tiešām dzird, kad jautāju. :D
tur nav ko satraukties, vīrieši pat to nezidomājas! :) man atkal ļoti patīk apčubināt savu draugu un nemaz nejūtos izmantota, neskatoties uz to, ka dažreiz viņš mēdz nopirkt sev kādu našķi, bet man pat nepiedāvā un citas tādas lietas :)
sākumā apvainojos, bet tad es uz to sāku skatīties savādāk, jo sapratu, ka viņš to nedara speciāli
viņam ir vel daži tādi trūkumi, kas lai cik dīvaini neliktos, bet ir iedzimti no mātes:D
Ponija - man ir tieši tāpat. Tagad jau esmu ar to samierinājusies, jo parasti, kad dusmīgi pasaku, lai aiziet man arī uztaisīt tēju, tad dzirdu tādu teicienu - nu mīļumiņ tu taču zini, ka tev sanāk labāk un garšīgāk. :D un tad protams aizeju un uztaisu. Tāpēc esmu pieradusi, man jau liekas, ka es viņu par daudz appuišoju attiecību sākumā, jo katra sieviete vēlas parādīt sevi no labās puses :D bet nu tagad jau tas ir pārvērties kā ikdienas pienākums.
202
