Sveikas meitenes.
Gribēju padalīties savos patreizējos notikumos un sajūtās. Neceru saņemt atbildes, kādēļ tā notiek, bet labprāt uzzinātu citu pieredzi.
Ir noticis pats ļaunākais, no kā visu savu dzīvi baidījos. Nav jau tā, ka par to dien dienā domāju, bet šādas domas galvā mēdza iezagties. Un tas ir neauglība.
Regulāri apmeklēju ārstu, pārbaudījos, veicu analīzes. Pēdējos 2 gadus gāju pie citas ginekoloģes, kas īpašu uzmanību nekam nepievērsa. Nu, apmēram tā, paskatījās un viss. Darba dēļ, reti kur tiku, līdz ar to biju apmierināta, ka viss ir ok, analīzes labas utt. Neiedziļinājos nekur sīkāk, jo ar pilnu pārliecību uzticējos ārstiem. Tā pat nekas nesāpēja, jutos labi.
Šogad, maijā plīsa olnīcā asinsvads, bija operācijas utt..Kā rezultātā nolēmu mainīt ārstu, jo esot slimnīcā uzzināju jau šādas tādas nianses, par ko nebiju informēta iepriekš. Un tad viss sākās. Analīzēs atklājas, ka ir hormonālais disbalanss, līdz ar to kalns ar problēmām.
Labi, saprotu ārstēšos, dzeršu zāles un viss atkal būs labi. BET, tad sarunas gaitā ar ārsti uzzinu, ka grūtniecība nav iespējama. Protams, nomierināja, ka tikai pagaidām. Bet tieši šis bija tas laiks, kad bijām nobrieduši mazulim. Gan finansiāli, gan psiholoģiski varam un gribam mazuli. Sākumā likās, ka zeme pazūd, viss nekam vairs nav jēgas... tad otra puse mani nomierināja, izrunājāmies, daudz lasījām par to utt. Saņēmos, darīšu visu, lai pienāktu tā diena, kad skatīšos uz 2 strīpiņām testā, kad iešu uz pirmo sonogrāfiju, kad turēšu savu mazulīti. Bet ir tik sasodīti grūti to apzināties, ka esmu viena no tām sievietēm, kam mazuļa ieņemšana prasīs gadus.
Kā tikt ar to galā, patreiz nezinu, ir tik daudz domu. Sirds raujas pušu.
Labprāt palasītu līdzīgu pieredzi.
755
